Nikoliņas bērnudārza gaitas Tad un Tagad.

Pirmsskola ir tāds interesants posms gan mammas gan bērna dzīvē,gan mammas un bērna dzīvē uzsākas vēl viens cikls,kurš ir jāpieņem un jātiek tam pāri.Bet nu par visu pēc kārtas,ar meitiņu dzivoju pa mājām līdz 1 gada un 6 mēnešu vecumam,ja tā godīgi,tad laiks paskrēja ar vēja spārniem,palūkojoties fotogrāfijās saprotu,cik īss ir tas laiks,kad bērniņš ir mazs,jo uzsākot bērnu dārza gaitas un atsākot darba gaitas,tas mirklis pa kuru bērni izaug ir pavisam īss un ātrs.Jāsaka ka īpaši negatavojāmies bērnudārza gaitām,mūsu ikdiena bija pavisam vienkārši,ļāvu bērnam attīstities ar dažādām mantām,pastaigas svaigā gaisā,rūpes par bērniņu uniziešana sabiedrībā, jo ,manuprāt,bērniņam ir jāiepazīst ne tikai ģimene un mājas,bet arī apkārtne,jāpierod pie citiem bērniem un cilvēkiem,tikpat svarīgi ir bērna palikšana bez vecāku klātbūtnes uz kādu laiku,pie vecvecākiem vai labiem draugiem,katrā ziņā,pie cilvēkiem,kuriem jūs uzticaties.

Tad nu arī pienāca tā diena,kad vedu savu mazulīti uz bērnudārzu,bet manas sajūtas bija tādas,kuras ar vienu kāju veda uz bērnu dārzu,bet tajā paša laikā tā vilka mani uz mājām.Meitiņai Tad bija 1.7 gadiņš,kā jau pirmajā dienā,tur dzīvojāmies līdz pustdienlaikam,lai gan meitiņa bija gājusi sabiedrībā,tāpat,tas nedrošums bija redzams viņas mazajā sejiņā,kura gāja spēlēties ar mantām,bet ar zibenīgiem acu skatieniem lūkojās,vai mamma ir telpā un nekur nav pazudusi.Līdz pustdienlaikam viss bija kārtībā,devāmies mājās un viss aizritēja kā parasti.Pienāca nākošā diena,šoreiz izlēmām ar audzinātāju,ka mēģināsim viņu atstāt vienu,bez mammas,pa kluso izslīdēju ārā no rotaļu telpas,bet aiz durvīm pagaidīju,kāda būs reakcija,kādu laiku klususms,bet tad aidā mammīt,lielais brēciens,kuru jau gaidīju kādu laiciņu.Audzināta paņēma mazo klēpī,mazā nomierinājās un viss gāja savu gaitu.Pienāca pustdienlaiks,visi gatavojās iet gulēt,bet te tavu brīnumu,arī manējā mazulīte,labprāt,saģērbās un kopā ar citiem bērniņiem iemiga.Pienāca laiks iet pakaļ Nikoliņai,mūsu atkal redzēšanaš bija asaru pilna,viņa mani ieraudzīdama apķērās man ap kaklu,sirsnīgi sāka raudāt un nelaida mani vairs vaļā.Man kā aizkustinošai būtnei,asaras lija tik pat daudz cik viņai,tajā brīdī mana sirds lūza no sāpēm,bet man bija jāturas,es nevarēju parādīt ka man sāp.Visu nedēļu aizvedot un ejot pakaļ mazā raudāja,bet uzsākot otro nedēļu viss aigāja savu gaitu,kādu rītu bija niķīgāka,bet tas dēļ tā,ka nevarēja pamosties no rīta.Bērnudārza rīti sākās ar agru celšanos-7:00.

Lielu lomu bērnudārza uzsākšanā palīdzēja bērna mīļmantiņu,Nikoliņai tā bija  spilventiņš-bizbizmārīte,tā viņai deva spēku un drošību,kad blakus nebija manis,pēc audzinātājas teiktā,sapratu,ka mārīte bija viņas sirdsdraugs,un nevarētu teikt ka bija,jo vēljoprojām viņa tiek paņemta līdzi uz dārziņu.Tā tiek samīļota,tad kad viņai ir skumjitad kad sailgojas pēc vecākiem un savas mīļās gultiņas.

Laiks ir ritējis savu gaitu un arī Nikoliņa jau ir paaugusie,palikusi nopietnāka,gudrāka,saprotošāka.Uz bērnudārzu viņa dodas ar prieku,jo ir sadarudzējusies ar vienu meitenīti vārdā Lindiņa,viņas ir kā sirdsdraudzenītes,kopā iet pastaigāties,kopā spēlējas,sēž blakus,kad ēd,kad zīmē un mācās,uz šo brīdi viņas ir nešķiramas draudzenītes.Ar prieku no rīta ceļas,jo nevar sagaidīt to mirkli,kad atkal varēs samīļoties ar savu draudzenīti.

Bērnudārzs manai meitiņai palīdzēja apgūt podiņapmācību,jo visi bariņā,viņi to apgūst raitāk,ir no kā ņemt piemēru,ir no kā mācīties.Pirmskola ir skaists laiks,neskatoties uz to,kāds ir bijis tās sākums.Viņai ļoti patīk krāsot,gan ar zīmuļiem un flomasteriem,gn ūdenskrāsām.

Uz dažādiem svētkiem mazie gatavo priekšnesumus,kurus pēc tam atrāda vecākiem,mums ir kopīgi radošie vakari,kur cepam piparkūkas,darbojamies radoši kopā ar saviem bērniņiem.

Mūsu ikdiena sākas ar celšanos,ceļamies 7;30,tad saģērbju viņu un sagatavoju,lai viss nepieciešamais tiktu iedots līdzi,tad jau tālāk sadodm bučas visiem,man,vīram un protams arī mazajai māsiņai.Tālāk jau nododu meitiņu manas mammas rokās,viņa braucot uz darbu pa ceļam meitiņu ieved bērnudārzā un vakarā sagaida,lai nogādātu manās rokās.

Bērnudārza gaitas ir bijušas krāsainas un raibas,tās manai mazajai ir kā ikdiena,pati viņa saka,kad tas ir viņas darbiņš.Šajā darbiņā viņa ir apguvusi ļoti daudz,patstāvīgi iemācījusies iet uz podiņa un nu jau to dara uz lielā poda,iemācījusies vairāk krāsas un skaitīt,kā arīļoti daudz citu lietu.

Baiba.