Mammīt, kad Tu nomirsi?

Bladāc, izdzirdot vakar šo sava 4gadnieka jautājumu, sajutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Vienkārši bez nekāda fona, bez tuvinieku nomiršanas vai kādas filmas sižeta redzēšanas, kur būtu runāts par nāvi.

Ja tā padomā, tad jautājums gluži loģisks, jo kaut kaut jau tas notiks, tikai kā lai bērnam ieskaidro, ka konkrētu datumu un pulksteņa laiku es nevaru nosaukt? Jo kā tā?!? Kino taču sākas konkrētā laikā, kā var nezināt, kad Tu nomirsi?

Varētu teikt, ka smieklīgi līdz asarām, ja vien tajā brīdī viss, ko es vēlētos, nebūtu bijis cieši, cieši savu dēlēnu apskaut (ko, protams, arī izdarīju). Apskāvusi dēlu, stāstīju, ka mēs jau vēl dzīvosim ar tēti ilgi, jo esam taču jauni (viņa acīs gan tā noteikti nav, jo jauns taču ir viņš nevis tētis vai mamma), pēc kā sekoja nākamais jautājums - un kad nomiršu es? Atkal jau mierināju, ka viņš dzīvos ļoooooti ilgi, jo viņš ir tik jauns. Šeit atkal sagruva mana loģika, jo pirms tam biju teikusi, ja jauna esmu es.

Tā runājot par nāvi, dēls jau domāja daudzus soļus uz priekšu, izsecinot, ka tad, kad viņš izaugs un appprecēsies, tad gan mēs nomirsim. Taču ko gan viņš darīšot bez saviem vecākiem? Ņēmos mierināt, ka tos laikus jau nu gan mēs piedzīvosim.

Bet sarunai kā punkts uz "i", kas apliecina arī dēla dzelžaino loģiku, bija dēlēna komentārs - ja visi cilvēki izaugs, paliks veci un nomirs, kas tad te uz pasaules dzīvos?!? Visi būs nomiruši.

Nja, un te sākās atkal viss no jauna. Stāstījām, ka nekas nestāv uz vietas- kāds paliek vecs, bet citiem piedzimst bērniņi, tātad, visi vienlaikus veci nepaliksim un arī nenomirsim.

Pie tā arī dēls apstājās un vairāk jautājumus neuzdeva. Taču eksistenciālas pārdomas viņā ir pastāvīgi, jo kaut kur zemapziņā valda bailes pazaudēt vecākus. Tāpēc arī vakar dzirdēju no viņa komentāru, ka tad, kad es ar vīru nomiršu, viņš nezinās, ko darīt, jo viņam vairs nebūs vecāku.

Cik gadu vecumā Tavs bērns sāka interesēties par nāvi un uzdeva pirmos jautājumus par miršanu? Kā uz tiem atbildēji?