Mamma ir gatava bērnudārzu gaitu uzsākšanai, bet bērniņš?

Mēs esam jau runājuši par vecāku gatavību, par mammas apziņu, ka bērniņam ir laiks sākt dārziņa gaitas. Un ar to visu process nebeidzas, viss tikai sākas.

Apdomājot, izanalizējot visu, esmu nonākusi pie secinājuma, ka esmu gatava tam, ka dēls septembrī sāks iet dārziņā.

Tālāk - rodas jautājums, vai viņš pats tam ir gatavs?

Tāda tēma bija pat Māmiņu Kluba Vecāku skolas otrajā lekcijā par sagatavošanos dārziņa gaitām. Šīs lekcijas vada psiholoģe Alika.

Mēs runājām ne tikai par to, kas norāda uz gatavību, mēs runājām arī par adaptāciju un arī par to, kā mēs, vecāki, varam palīdzēt bērniņam šajā ne tik vieglajā periodā.

Es domāju, ka bērniņa noskaņojumu vistiešākajā veidā ietekmē tieši mammas noskaņojums, viņa pieredze. Atceros sevi dārziņā, es to dievināju. Nebaidījos ne no zobārsta, ne no špricēm. Draudzējos, rotaļājos. Mana attieksme pret dārziņu nemainījās pat pēc tam, kad pastaigas laikā salauzu roku - šļūcu no kalniņa, kaut kā sāniski, roka gaisā, un bērni nepagaidīja, kamēr es paiešu malā un brauca uzreiz aiz manis. Nekas, uzlika ģipsi, gāju kā ar spārnu. Mamma toreiz pārdzīvoja vairāk par mani. Un vēl zinu vecākus, kas tieši savas negatīvās attieksmes dēļ vai arī tāpēc, ka paši nav gājuši dārziņā, arī bērnam uzliek tādu kā zīmogu - šis nav dārziņa bērns. Un tad arī mūsu pašu trauksme un bailes traucē bērnam adaptēties dārziņā.

Adaptācija ilgst apmēram trīs mēnešus. Es cenšos sevi jau tagad sagatavot tam, ka Dans, visdrīzāk, sākumā raudās šķiršanās laikā. Es saprotu, ka tas ir normāli, un pat uzvedības un ieradumu maiņa šajā periodā ir normāla. Caur asarām viņš izrādīs savu stresu, uztraukumu un bailes.

Sapulcē dārziņā direktore mums teica, ka mēs varam bērniem skapīšos ielikt ģimenes foto, lai bērniņš jebkurā brīdī varētu paskatīties, sajust saikni ar vecākiem. Mēs jau tagad, staigājoties pa ielu, parādam un pastātam Danam, kur ir viņa dārziņš, sakam, ka viņš tur rotaļāsies ar bērniem, darbosies, zīmēs un dejos utt.

Vēl stāstam pasaku par to, kā lācene veda uz dārziņu lācīti, un stāstam, ka lācītim tur patika, stāstam, ka pēc brokastīm dārziņā lācītis spēlējas ar bērniņiem, pēc tam dodas pastaigā, guļ, ēd launagu un atkal rotaļājas un pēc tam pēc viņa atnāk lācene. Viņa apskāva lācīti cieši-cieši, nobučoja uz vaiga un tad viņi laimīgi gāja pastaiā pa mežu, lai vēlāk dotos kopā mājās.

Jau tagad es gatavojos pati, stāstu vīram, ka Danam būs noteikti negatīvās emocijas, būs raudāšana. Tas ir normāli un svarīgi ir pieņemt šīs jūtas.

Jau tagad cenšamies atvieglot adaptācijas procesu, cenšamies pielāgoties dārziņa režīmam. Līdz pat vasarai mums ar režīmu problēmu nebija, bet kopš tumsa iestājas vēlu, režīms izgājis no ierindas. Bet to tagad cenšamies sakārtot.

Par ēšanu runājot, Dans ēd visu - gan gaļu, gan zivis, gan dārzeņus un zupas, un arī putras, tā, ka šajā ziņā esmu mierīga  - badā nepaliks!

Ceru, ka nāks par labu pieredze ar auklīti, jo ap gada vecumu Danu pieskatīja tikai viņa, ir jau šķiršanās pieredze gan mums - vecākiem, gan viņam.

Kā jūs gatavojaties dārziņam? Vai jūsu bērns ir jau gatavs?

Topošā pirmsskolnieka mamma,

Ļena