26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Bērnu nakts enurēze- problēma, ar kuru saskaras ne mazums bērnu. Kā sokas ar šīs problēmas risināšanu, lasi māmiņas Annas blogos!
Kā jau rakstīju pašā pirmajā reizē – enurēze ir ļoti delikāta problēma, bet, ja bērns dzīvo mājās, to risināt ir daudz vieglāk... nē, ne vieglāk, bet mierīgāk, jo nav jāsatraucas par ārpasauli. Bet, ja bērns iet uz dārziņu, un arī tur viņam diendusas laikā mēdz pieslapināties bikses.. tad jau ir sarežģīti. Tad viss ir atkarīgs no audzinātāju attieksmes.
Svarīgi: saprotošas audzinātājas
Tā nu ir sanācis, ka man kopumā bērnus ir nācies vest pie dažādām audzinātājām, nemaz nerunājot par vasaras laiku, kad audzinātājas un auklītes mainās teju katru nedēļu. Un kā jau mēs visi, cilvēki, - esam katrs savādāki. Ir ļoti saprotošas audzinātājas, un ir tādas, kuras tā pieklājīgi runājot – ir mazāk saprotošas.
Šobrīd manam puikam ir paveicies. Viņam ir ļoti forša audzinātāja, kurai pašai bērniem bērnībā ir bijusi šī problēma līdz skolas vecumam, un viņa māk ļoti diskrēti to risināt. Gan panākt, ka bērns papildus reizi aiziet uz tualeti pirms diendusas, gan arī ļoti diskrēti tikt galā ar pieslapināto gultu, neuztaisot ažiotāžu. Bērns netiek kaunināts un dārziņā jūtas labi.
Novērojumi
Bet var būt arī pretēji. Te pastāstīšu gan tikai savu novērojumu, bet mums ir draugu ģimene, kurā aug piecgadīga meitene. Arī viņa iet uz dārziņu, tikai citā grupiņā, pie citām audzinātājām. Vienu reizi biju lieciniece ainai, kad šī meitenīte, nevarēdama sadalīt mantu ar otru meiteni, nosauca viņu par čurubiksi. Fui, fui, čurubikse smirdīgā. Vēlāk uzzināju, ka šī otra meitenīte slapina gultā. Bet kā piecgadīgam bērnam ienāk prātā viņu šādi apsaukāt? Te vieta aizdomāties, kā reaģē tās grupiņas audzinātājas, kurām piečurātā gultasveļa pēc tam ir jānovāc. Ja viņas to dara burkšķēdamas, un mazums bērnu kā soda vēl par notikušo.
Nākamajā dienā jautāju audzinātājam, kā citi bērni reaģē, vai gadījumā neapsaukā manu bērnu tāpēc, ka viņam gadās piečurāt bikses. Audzinātāja teica, ka nekā tāda neesot, ka bērns jūtas labi un droši dārziņā, un to es arī pati redzu. Bet nespēju beigt domāt par meitenīti, kuru citi apsaukā par smirdīgo čurubiksi. Kā tas ietekmē viņas ikdienu dārziņā? Atceros astoto klasi kā murgu, jo tajā gadā ar mums kopā mācījās viena meitene, tumšiem tumšiem matiem, tāda pašpuikas tipa, un kurai es nez kāpēc nepatiku. Viņa saukāja mani par stulbo Bārbiju, mēdījās pakaļ. Vai nepatika tāpēc, ka man gaiši mati? Kaut kā dzīvē pāris reizes sanācis, ka krāsotās blondīnes apvainotas netic, ka man dabīgā matu krāsa tāda... Nav ne jausmas, kāpēc viņa tā darīja, bet atceros to, ka man riebās iet uz skolu un cik varēju, centos no viņas izvairīties. Netaisnīgi būtu, ja kaut kas tāds jāpiedzīvo jau bērnu dārzā.
Ko darīt?
Bet ko darīt tādā gadījumā, ja mani, ka audzinātāja emocionāli netiek galā, kad grupiņā iet bērniņš, kuram ir šī urīna nesaturēšana? Vai jums ir kādi ieteikumi? Kā to risināt? Protams, pirmais – runāt ar audzinātājām, bet domāju, piekritīsiet, - cik dažādi ir cilvēki, un ar dažiem runāt nemaz nav vērts, jo tas var nodarīt tikai lielāku skādi. Diemžēl. Varbūt mans risinājums nebija tas labākais, bet es vasarā tajā nedēļās, kad mūsu foršās audzinātājas bija atvaļinājumā, nevedu bērnu uz dārziņu pie citām audzinātājām.
Māmiņa Anna
