Māmiņas Annas dienasgrāmata: Enurēze un bērnu dārzs

Māmiņas Annas dienasgrāmata: Enurēze un bērnu dārzs

29. Nov 2013, 15:15 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Slapina gultiņā arī dārziņā

Šī nu ir vissāpīgākā tēma, kas ir saistīta ar enurēzi – kad gulta ir slapja ne tikai naktī, bet arī bērnudārzā, guļot pusdienslaiku. Gribētos pajautāt citām māmiņām, vai jūsu bērni ir ar mieru ņemt drynites uz dārziņu? Manējais ne. Kaut gan mājās uz nakti bikšeles velk bez liekas čīkstēšanas un dara to pats, bez aicinājuma, toties, kad ieminējos par to, ka varbūt jāņem uz dārziņu, puika dusmās aizskrēja uz savu istabu raudāt.

Kritiens atpakaļ..

Ā, te nu būtu vietā pieminēt, ka mūsu „atkritiens atpakaļ” enurēzes ārstēšanā ir aizgājis tiktāl, ka pēc gada pārtraukuma arī guļot pusdienslaiku gadās pieslapināt bikšeles un gultu līdz ar to. Cenšos par to nekrist izmisumā, vienkārši pieņemt kā faktu – tā nu ir un šī brīža situāciju izmainīt nevar. Jādomā par to, ko darīt lietas labā, apzinoties, ka problēma neatrisināsies uzreiz, kā ar burvju nūjiņas mājienu.

Ko lai dara?

Dry nites pa dienu tātad atkrīt, jo bērns negrib tās ņemt uz dārziņu un šo lēmumu es saprotu, jo , lai kā reklamētu, ka tās ir nemanāmas, dārziņā tomēr visi ģērbjas vienā telpā un tādas bikšeles visi pamanītu. Vienīgais risinājums – vienreizlietojamais paladziņš, ko klusām iedevu audzinātājām un viņas uzklās bērna gultiņai.

Otra lieta – nekrist izmisumā. Un man pašai liekas, ka šoreiz tas izdodas. Esmu ieņēmusi galvenā novērotāja posteni un šobrīd vienkārši vēroju, mēģinot saprast, kāpēc tas viss notiek. Neiejaucos ar saviem izmisīgajiem mēģinājumiem palīdzēt, pieņemot faktu, ka visi no tā izaug, un arī mans dēls izaugs, savukārt šobrīd ir nepieciešams, lai es būtu mierīga, harmoniska, un spētu sniegt viņam mīlestību un rūpes, neskatoties ne uz ko. Labi, gadījās tā slapjā nakts. Nu un? Rīt sarunājam, ka abi aiziesim uz tualeti pirms gulētiešanas divas reizes. Bet es jau eju divas reizes. Nu labi, tad trīs. Pirmā, kad mazgāsim zobus, otrā pēc vakara pasakas un trešā reize varētu būt tad, patiešām sāk nākt miegs. Pastāstīju, ka citu reizi, kad es daudz sadzeros, tad es ar pa nakti mostos un man vajag uz tualeti, tāpēc es ar cenšos vakaros daudz nedzert, lai naktī nebūtu jāmostas.

Un galvenā lieta – šādai nostājai ir jābūt visā ģimenē. Apzināties problēmu vajag, bet padarīt to par kaut ko ārkārtēju gan ne. Tas līdzīgi kā ar alerģijām, ir jāiemācās sadzīvot, kamēr tās ir, bet vienlaicīgi domāt par to, vai ir iespējams kaut ko darīt lietas labā. Man bērnībā arī bija kaut kāda alerģija briesmīgu pumpu veidā, neviens tā arī neuzzināja no kā, jo pie ārstiem mani neveda, bet sasniedzot 10 gadu vecumu šīs pumpas pazuda uz neatgriešanos. Varbūt ar enurēzi ir līdzīgi? Vienā jaukā dienā tā pazudīs uz neatgriešanos tā, ka mēs to pat nepamanīsim?

Māmiņa Anna

20121128173408-44521.jpg

www.bernuenureze.lv