14.05 12:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Šis stāsts sākas ar to, kā es no rīta pamodos no savas meitiņas raudāšanas. Pielēcu kājās un skrēju pie viņas. Meitiņai bija histērija, un viss tāpēc, ka viņa apčurājusies..
Es viņu par to nerāju, nomierināju, sakot, ka visdrīzāk, viņa tik cieši čučēja, ka pat nejuta, ka grib pačurāt. Meitiņa nomierinājās, uztaisīju viņai brokastis un teicu, lai iet paēst. Pati pa to laiku ātri novācu viņas gultu.
Vedot meitiņu uz dārziņu, kaut kā aizmirsu par rīta incidentu, nolemjot, ka vainīgs pie visa bija arbūzs un bērna ciešais miegs.
Bet nākošajā rītā atkārtojās tas pats, un es atkal nepiešķīru tam visam īpašu nozīmi, kā vienmēr slapjo gultu norakstīju uz ciešo miedziņu.
Pēc tam pāris dienas bija miers, un atkal - viss sākās no gala. Tad gan manī jau bija trauksmes sajūta, un viss tāpēc, ka cieta taču meitiņas psihi, viņa nekādi nevarēja saprast, kāpēc, pamostoties viņai ir slapja gultiņa, jo viņa pirms miega nebija neko dzērusi, un pirms došanās gulēt vienmēr iet uz tualeti, un arī naktī viņa tiek modināta.
Aizgājām pie ārsta. Nodevām visas nepieciešamās analīzes un neatradām atbildes uz saviem jautājumiem. Ārste ieteica nedot bērnam dzert pirms miega daudz, izvairīties no sāļiem ēdieniem (lai negribētos padzerties), skatīties, lai kājas būtu siltumā, un nekādā gadījumā nerāt bērnu par slapju gultiņu.
Visus ieteikumus stingri ievērojām, un uz kādu laiku nepatikšanas mūs nevajāja. Bet viss sākās pēkšņi atkal - un jau diendusas laikā dārziņā.
Paldies dārziņa audzinātājai par to, ka viņa rīkojās saprātīgi, un neviens no bērniem pat nepamanīja neko.
Kad meitiņu atvedu šajā dienā mājās, es parunājos ar viņu, paskaidroju, ka nāksies vilkt autiņbiksītes uz nakti.. Asaru jūra, viņa nevarēja saprast, kāpēc tādas jāvelk, ja viņa iet uz tualeti un nav vairs maziņa (viņai tad bija jau 4 gadiņi). Es, kā vien pratu, paskaidroju viņai, un viņa piekrita, bet teica, ka uz dārziņu neies autiņbiksītēs, jo viņai kauns, ja bērni uzzinās, tad smiesies.. Es piekritu.
No rīta meitas gulta atkal bija slapja un vēl vairāk, kā parasti, neglāba pat autiņbiksītes. Es arī stāvēju un raudāju, jo nesapratu, kur ir iemesls, nolēmu doties vēlreiz pie ārsta.
Šoreiz mūs nosūtīja uz USG, bet arī tur neko neparādīja un analīzes bija normālas. Ārste nolēma nosūtīt mūs uz slimnīcu, lai pāris dienas apsekotu. Bet arī slimnīcā neko neatklāja un mūs palaida mājās.
Tas viss ilga veselu pusgadu, ilgas, mokošas naktis un dienas, sevišķi - meitiņai. Līdz vienā jaukā dienā mēs atradām īsto enurēzes iemeslu.
Bet par to pastāstīšu jau nākošajā blogā…
Mamma Ļena
