Kad apnīk mammas kompānija, niķi garantēti

Kad apnīk mammas kompānija, niķi garantēti

08. Aug, 02:51 FejuFeja FejuFeja

“Tu esi slikta, slikta mamma,” šodien paziņoja mans dēlēns, kad abi nostājāmies uz kara takas. Jāsaka, ka dzīvošana dienu no dienas pa mājām laikā, kad bērnudārzs ir devies vasaras atvaļinājumā, dažkārt ir nogurdinoša gan viņam, gan man.

Ja godīgi, tad par dēla draudiem gribās smaidīt, taču saprotu, ka viņam tas viss ir nopietni, jo esmu sliktā mamma, kura neļauj visu dienu sēdēt dīvānā ar gaisā saceltām kājām un skatīties multenes.

Mūsu kašķis sākās ar to, ka dēls paziņoja, ka šodien jau nu gan viņš laukā pastaigāties nedosies. Ņemot vērā, ka Fejiņa bija pamodusies jau pirms pulkstens sešiem, apzinājos, ka māsiņai šodien būs lieliska diendusa, tāpēc mudināju dēlu doties pastaigāties. Taču nē. Šodien varbūt līšot lietus, pastaigāties esot tik garlaicīgi un vispār, tā māsa noteikti grasās baigi ilgi gulēt. Tā nu no manas iecerētās pastaigas sanāca vien gājiens līdz veikalam un atpakaļ uz mājām, un nelīdzēja pat piedāvājums aizstaigāt līdz laukumiņam, jo vai gan es nezinot, ka vakar lija lietus? Tātad tur šodien viss esot slapjš! Vai es tiešām gribu speciāli iet uz laukumiņu un pārbaudīt, ka tur viss ir slapjš?!?

Atzīšos, ka tajā brīdī manas nervu stīgas nedaudz ievibrējās, taču saglabāju mieru.

Kad bijām pārnākuši mājās no veikala, dēls paziņoja, ka skatīšoties multenes, uz ko es aizrādīju, ka nekā nebūs. Multenes ir svēta lieta, tāpēc mammas aizrādījumi, ka tās nevar skatīties visu dienu no vietas, ir kā sarkanais karogs bullim. Šajā brīdī dēls noteikti prātā sāka izskaitļot, ko gan ir tādu sastrādājis, lai es nostātos uz tik kategoriskiem izteikumiem, ka multeņu šodien vairs nebūs. Taustoties, ko domāju, dēlēns vaicāja, vai es dusmojoties, ka viņš negribēja pastaigāties? Ja tā, tad viņš atvainošoties. Vai tas derēšot? Kad atbildēju, ka nederēs gan, dēls piedāvāja, ka varot atdot savas krājkasītes iekrājumus, lai es par to nopērku pārtiku. Kad atbildēju, ka pārtiku nopirkšu pati par savu naudu, dēls izmisīgi ierosināja: “Nu, tad nopērc sev par manu naudiņu kādu kleitu vai dimantus!” Mīļi, vai ne? Šajā momentā manai sirdij vajadzēja izkust, taču es strikti turējos pie sava uzstādījuma, ka multeņu nebūs gan. Tā vietā piedāvāju parisināt uzdevumus dārziņa dotajā uzdevumu burtnīcā, kas ilgu laiku atstāta novārtā. Sarunājuši, ka tad, ja tiks izpildīti divi atvērumi, varēs 30 minūtes skatīties multenītes, sekoja nākamais skandāls. Te viens uzdevums par grūtu, te atkal šo nepildīšot, savukārt tie, kas tika izpildīti, tika paveikti pa roku galam bez mazākās centības, aizbildinoties, ka viņam vienkārši tas nesanāk.

Klausoties manos aizrādījumos (es patiešām nekliedzu, runāju pavisam nosvērti, bez draudiem), sākās histērija. Izrādās, atklājās, ka mans dēls ir gatavs kaut vai šodien pat izvākties no mūsu mājām un doties dzīvot kaut kur citur, jo vecāki ir neciešami. Viņš mums savu jauno adresi neteikšot, lai mēs nenāktu ciemos. Un vispār... kad Fejiņa paaugšoties un sākšot vairāk kaut ko saprast, viņš viņai izstāstīšot visu par to, kādi briesmīgi vecāki gan mēs esam.

Tā ar puņķiem, asarām un draudiem dēls vārtījās pa virtuves grīdu, jo es paralēli gatavoju pusdienas. Noslēgumā palūdzu, lai viņš teātri dodas rādīt labāk savā istabā. Un tā dēls šodien nogulēja garāko diendusu savā mūžā – no plkst. 13:00 līdz pat 17:00. Pamodies, protams, staroja kā saulīte un par to, ka šodien apsolījies izvākties no mūsu mājokļa, jau bija aizmirsis.

Atstāstot to visu vīram, protams, nevarēju nesmaidīt. Loģiski, ka saprotu arī dēlu, jo dzīvojoties dienu no dienas kopā ar mammu un māsu, viņas abas jau ir līdz kaklam. Tāpēc regulāri tiek uzdoti jautājumi, kad beidzot atkal dārziņš būs vaļā. Protams, cenšos mūsu ikdienas padarīt pēc iespējas interesantākas, gan pameklējot tuvākus un tālākus bērnu laukumiņus, gan dodoties uz pludmali, kādu muzeju vai kopīgi aizejot panašķoties kafejnīcā. Taču arī tas kādreiz apnīk un gribās ātrāk satikt savus draugus.

lauvinja lauvinja 08. Aug, 11:09

Pilsētas dzīvokļu bērnu problemātika šajā vecumposmā - vienu uz rotaļlaukumu nepalaidīs, ar draugiem sashēmoties grūti (tas jādara vecākiem), nemitīga vecāku uzraudzība, pat īsti blēņas sastrādāt un kokā uzkāpt nevar, savu štābiņu ierīkot īsti nav kur. Cik ilgi kāpelēsi pa vienu un to pašu uzparikti?

Ar savējo gājām šajā vecumā garās pastaigās vai mini pārgājienos ar "pikniku" - sulas paku, maizītēm, cepumiņiem, augļiem. Nekur nav teikts, ka nevar iet piknikā uz rotaļlaukumu. Līdzi var paņemt kādu galda spēli, bet te nu jāskatās vai tas ir savietojams ar mazākā bērna interesēm.

Mājās bieži vien piedāvāju paspēlēties kopā ar bērnu - būvēt bumbiņu trases, domino kauliņu gāšanos, mazus eksperimentus (piem kopā pagatavot lavas lampu un taml.), sarīkot burbuļu pūšanas sacīkstes vai boulingu no platsmasas pudelēm un bumbu.

Mar_Mar Mar_Mar 08. Aug, 10:18

Dēlam vienkārši pārāk daudz enerģijas 😀
Varbūt iespēja aizsūtīt uz kādu dienas nometni vai ko tādu?
Zinu vienu sievieti, kurai bērnu starpība arī lielāka un dēls tiešam nelaimīgs bija, ka lika iet kopā pastaigās, jo viņam tas taču ir garlaicīgi vēl ar mazāku, kad intereses nesakrīt, bet nu tur vismaz ome bija glābiņš pie kuras viņš ar lielāko prieku devās.

lauvinja lauvinja 08. Aug, 08:33

Kam gan negadās pa kādai sliktai dienai ar neomu 😀