Joprojām 12 gados slapināšana gultā..

Tā kā šī ir arī mūsu ģimenes problēma, nolēmu ieskatīties un, redzot sadaļu par pieredzes dalīšanos, varu padalīties ar savu pieredzi ar joprojām esošo problēmu.

 Manai meitai ir pilni 12 gadi un joprojām esam spiesti iegādāties autiņbiksītes. Jāpiebilst, ka bija viens brīdis kādus 2-3 gadus atpakaļ, kad šķita, ka aizvien biežāk pamperis ir sauss un visbeidzot tas nebija vajadzīgs kaut kur vairākus mēnešus. Viss bija kārtībā.

Un pilnīgi bez nekāda iemesla tas atsākās. Izrunājāmies ar meitu, vai kas nav atgadījies, taču nē, viss kārtībā, vienkārši nejūt atkal vajadzību. Šoreiz ir tā, ka nu gan mēs apsveram iespēju meklēt speciālistu un sāk pilnīgāku izmeklēšanu un kaut ko darīt lietas labā.

Ar ģimenes dakterīti esam runājušas, ir pārbaudīts, vai nav kāds iekaisums vai saslimšana, taču nē, viss kārtībā. Ir tikai viens, kam diez vai būtu ietekme uz to-meitai ir celiakija. Taču ievērojam diētu, dzeram vitamīnus.

Meitai bieži ir visādi pasākumi, kur ir ari palikšana pa nakti, viņai tas patīk, atrunāšana nelīdz, un man paliek uztraukums viņas vietā, ja nu kas atgadās. Bet viņa ir atradusi risinājumu-negulēt līdz pēdējam un nedzert neko. Baidos, ka tas viņai psiholoģiski ir grūti. Un viņa riskē!

Ģimenes dakterīte iesaka būt pacietīgiem, ka gan jau pāries, un ja vien var atļauties, autiņbiksītes pirkt. Vēl piebilde, ka pa šiem gadiem esmu izmēģinājusi visu-esmu cēlusies pa nakti, modinājusi, dažkārt pat 2x naktī likusi modinātāju sev lai pieceltu bērnu, taču no paša rīta-palagi slapji.

Rezultāts- abas bijām pa dienu gandrīz ar ziliem riņķiem zem acīm jāstaigā, turklāt lielā veļas diena klāt-palagi, segas. Tad nu-atgriezāmies sākuma stadijā-autiņbiksītes!

Ērtāk, lētāk! Vienu gan paturu prātā- nekad, nekādā gadījumā viņu neesmu rājusi, nosodījusi, jo saprotu viņu ļoti labi!!!! Nevaru bez ievērība statāt vēl vienu faktu-man pašai bērnībā bija šī pati problēma-līdz 9 gadu vecumam.

Mana mamma tieši tāpat nekad uz mani nekliedza, jo teica ka zina, ka tā noteikti nav mana izlaidība. Atceros, ka vakaros mani lika uz mazā podiņa gandrīz vai pus stundu, dažreiz pat tur aizmigu. Pamodos nakts vidū, kad jau palika auksti gulēt slapjā gultā. Tajā laikā autiņbiksītes nebija.

Vēl tajā laikā bija nometnes, uz kurām nu vecāki labprāt sūtīja bērnus, jo pašiem ērtāk, un bērni nodarbināti vasarā. Man tā bija trauma-lai kā centos, taču gulta bija slapja arī nometnē. Es apzināti noslēdzos no pārējiem, pārdzīvoju.

Manai mammai vecie ļaudis bija ieteikuši, ka ja ir iespējams, vajagot dabūt vistu „mādziņas”, stingro plēvīti novilkt( izžāvēta tāda dzeltena bija), izžāvēt saberzt pulveri un katru dienu 1 tējkaroti apēst. To nu man mamma arī sagādāja un es uzcītīgi to ēdu. Bet, vai tam ir pamatojums, ka pateicoties tam, man 9 gadu vecumā šī problēma izbeidzās? Nezinu.

Neredzu tam medicīnisku pamatojumu. Šobrīd pat nezinu, kur lai tādas mādziņas dabū, lai pamēģinātu. Bet, šobrīd esam visa uzmanība lai kaut ko darītu, palīdzētu meitai no šīs problēmas atbrīvoties! Tikai, kur lai griežas, pie kādiem speciālistiem un kur??

Norūpējusies mamma

Savus blogus pievienojiet www.bernuenureze.lv caur podziņu:

Ikviena bloga autorei dāvināsim DryNites® uzsūcošas nakts biksītes!