Fejiņa pārceļas gulēt bērnistabā

Fejiņa pārceļas gulēt bērnistabā

01. Aug 13:31 FejuFeja FejuFeja

Mēs iepriekš daudz prātojām par to, kurš ir īstais brīdis, kad Fejiņu “pārcelt” gulēt no vecāku guļamistabas uz bērnistabu? Vispār, kā noteikt īsto brīdi? Ja godīgi, man nav ne mazākās jausmas.

Viens gan, jau kopš pavasara viņai patika pirms gulētiešanas kaitināt brāli, pēc zobu tīrīšanas skrienot uz brāļa gultu un sakot, ka tur tagad gulēs viņa. Domājams, tas ir pirmais signāls, ka viņa tam ir gatava, taču vēl nedaudz uzgaidījām, jo Fejiņa mums ir ļoti kustīga meitene, jo sevišķi naktīs. Cik reižu gan nav bijis tā, ka intuīcijas vadīta naktī pamostos tieši tajā brīdī, kad viņa savā gultā ir tā sagriezusies, ka jau ar galvu karājas ārā no gultas un trūkst vien pāris milimetri, lai izlidotu no gultas ārā pavisam.

Pēc tam, kad bijām devušies mazā ceļojumā ārpus Latvijas, kura laikā brālis ar māsu nakšņoja vienā istabā, nolēmām, ka nav ko daudz vairs gaidīt – pēc atgriešanās Fejiņai jāparceļas gulēt uz bērnistabu. Aizvadītas jau četras naktis guļot bērnistabā. Kā ir?

Būšu godīga, sakot, ka vakari ir murgaini. Ja jau iepriekš Fejiņai tieši uz nakti parādījās lielā aktivitāte, tad tagad viss ir dubultā un arī mammu vajag dubultā. Nepietiek vien ar dziesmiņu nodziedāšanu, grāmatu lasīšanu, viņai vajag, lai mamma sēdētu blakus līdz brīdim, kamēr viņa aizmieg. Ja izeju no istabas, lai, piemēram, pagatavotu sev līdzņemšanai pusdienu kastīti nākamajai dienai, seko liela brēkšana, puņķi un asaras. Mammu vajag daudz un dikti. Piedevām, sācies periods, ka tiek izdomātas mazās viltībiņas, lai tikai dabūtu mammas uzmanību. Piemēram, uz podiņa vajag ik pēc 5 minūtēm. Loģiski, ka brīdī, kad Fejiņa nobļaujas, ka viņai vajag “cis”, nesos no virtuves palīgā. Un tad nu viltība ir rokā. Savukārt reizēs, kad tētis aiziet manā vietā, ir bļaušana, ka vajag mammu. Tēti nē! Brīdī, kad tētis pasaka, ka mamma tagad nevar un, vispār, vajag iet gulēt, sākas histērijas.

Ko darīt? Padoties un ļaut, lai Fejiņa turpina gulēt mūsu guļamistabā? Domāju, ka nē. Paļaujos uz to, ka četras dienas ir tikai sākums un pēc tam viss pāries, jo naktī, kad Fejiņa ir aizmigusi, viņa guļ kā Dieva ausī. Bez neviena pīkstiena un staigāšanas apkārt. Atliek vien nostprināt gulētiešanas režīmu, kas vasaras laikā nedaudz pašķobījies, un domāju, ka līdz septembrim, kad sāksies bērnudārza ikdiena, Fejiņa jau būs pieradusi pie gulēšanas atsevišķi no vecākiem.

Cik vecs bija jūsu mazais, kad sāka gulēt pats savā istabā? Fejiņai patlaban 2,5 gadi.

Iveria Iveria 01. Aug 16:00

Dēls jau 2 nedēļas guļ savā istabā (šobrīd 1 gads un 2 mēneši). Pirms tam bieži sāka mosties pa nakti, kad guleja mūsu istabā un sapratām, ka traucē trokšņi, pat vismazākie (kāds iekrācas, pagrozās gultā). Bet kopš redeļu gultiņu aiznesām uz īsto bērnistabu, noguļ visu nakti, retu reizi ieraudas, bet lielākoties pats nomierinās un aizmieg.
Pie aizmigšanas mums ir konkrēts rituāls, pie kura mazais pieradis un pats jau vakarā paliek mierīgāks, jo zina, ka drīz ies gulēt. Problēmas vairāk ir tad, ja neesam mājās vai nāk zobi.

lauvinja lauvinja 01. Aug 13:42

Ivelc elpu un apbruņojies ar pacietību. Tas, ko es piekopu, rituāls -mazgāties, vakara pasaciņa/dziesmiņa/mīļošanās un sēdēju bērnistabā ar savu grāmatu, kamēr aizmiet, periodos, kad mammas klātbūtne bija vitāli nepieciešama pie aizmigšanas, tikai nedrīkst paļauties provokācijām.

Bet nebūs universālas metodes, jo bērni ir atšķirīgi. Vienam pietiks, ja stāstīsi, ka tagad ir gana liels, lai dotos uz savu istabu, citam vajadzēs savu mīļzvēru jaunu, ko jaunā guļamvietā midzināt.