Divgadnieku- trīsgadnieku krīze

Divgadnieku- trīsgadnieku krīze

01. Jun 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Laika posmā starp diviem un trīs gadiem ar bērnu notiek pārmaiņas. Pēkšņi, it kā paklausīgais bērns, sāk niķoties taisa histērijas un par katru cenu visu vēlas darīt pats saviem spēkiem.

DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS MĀMIŅU KLUBĀ

Tas skaidrojams ar to, ka šajā vecumā bērns beidzot sevi apzinās, kā patstāvīgu būtni, par mazu sievieti vai vīrieti, tieši tāpēc tiek rādīta sava griba un savas vēlmes. Tāpēc, lai bērna centienus neapslāpētu, bet tai pat laikā neatļautu pārāk daudz, būtiski atcerēties dažus noderīgus padomus.

Kāpēc bērniņš uz jautājumiem atbild ar noliegumu?

Tagad viņš to drīkst darīt, tāpēc to arī izmanto. Vairums bērnu šajā vecumā sāk runāt par sevi pirmajā personā, apzinoties sevi, kā patstāvīgu cilvēku. Tas tad kaut, kā arī ir jāparāda, visvieglākais veids ir paradīt savu gribu, sakot to es nedarīšu, tas man nepatīk utt. Tā viņš norāda vecākiem, ka tagad viņiem ir jārēķinās arī ar viņa viedokli. Vecākiem šajā posmā ir jābūt pacietīgiem, ja vecāki spēs bērnam likt sevī ieklausīties, tad ar laiku šīs kaprīzes pāries.

Kā pareizi reaģēt uz bērna histērijas lēkmēm?

Mantu mešana zemē, skaļa klaigāšana un raudāšana ir normāla parādība, laikā, kad bērns izdzīvo šo kritisko vecumu. Vecākiem, par šim lēkmēm, jāsāk uztraukties tikai tad, kad tās kļūst par regulāru parādību un notiek vairākas reizes dienā. Histērija ir bērna paņēmiens, kā likt vecākiem sevī ieklausīties un likt mainīt viņiem savu viedokli. Tā bērns mēģina panākt sev vēlamu rezultātu. Tie vecāki, kuri pakļausies bērna provokācijām, var rēķināties, ka šādi izgājieni notiks arvien biežāk. Nekļūstiet par sava bērna vergu!

Vai ir jācīnās ar bērna histērijām?

Daudz vieglāk bērna histērijas ir izbeigt pirms tās ir sākušās, nekā apturēt, kad bērns jau ir iekarsis. Kā to izdarīt? Ja aizliedzat savam bērnam kādu konkrētu darbību, tad paskaidrojiet, kāpēc tas nav pieļaujams. Protams, vienkāršākais veids, kā izbeigt bērna kliedzienus, ir viņam piekrist. To var pielietot praktiski vienmēr, kamēr tas netraucē un neietekmē mazuļa veselību un apkārtējo labsajūtu. Ja tomēr nav iespējams piekrist mazulim, tad nogaidiet, ļaujiet, lai mazulis paniķojas un pats arī nomierinās. Varat mēģināt mazuli atstāt vienu pašu istabā, tā parādot, ka arī vecāki šādu paņēmienu var izmantot pret viņu. Prakse pierādījusi, ka mazulim paliekot vienam, viņš pavisam drīz nomierinās, jo atrod kaut ko daudz interesantāki ko darīt, vai pats meklē kontaktu ar vecākiem. Galvenais, histērijas laikā neļaut bērnam panākt sev vēlamo. Ieklausoties, vecāki pavisam drīz atradīs risinājumus, lai kaprīzes un lēkmes neatkārtotos.

Vai vajag ļaut bērnam brīvi izvēlēties?

Šajā vecumā, patstāvīga izvēle bērnam ir nepieciešamība, ja tā tiek liegta, jūs jau pašā saknē varat nogalināt jauna cilvēka, personības veidošanos un attīstību. Tai pat laikā2-3 gadu vecumā nebūtu pareizi bērnam dot pilnīgu vaļu. Apmierināt bērna vēlmi izvēlēties var ar uzvedinošiem jautājumiem. Piemēram, pirms pastaigas pajautāt bērnam, vai viņš vēlas iet uz spēļu laukumu, vai parku. Tāpat pie galda var pajautāt, no kāda šķīvja viņš labprātāk ēdīs zupu- zila vai dzeltena?

Kā atbalstīt bērna vēlmi būt patstāvīgam?

Speciāli mudināt bērnu būt patstāvīgam, šajā vecumā nav vēlams. Bērns tomēr ir bērns. 2-3. gados viena no spilgtākajām patstāvības vēlmēm ir apņemšanās. Bērns pats vēlas visu izdarīt, sākumā tas būs caur kļūdām, bet tā arī viņš labāk iemācīsies. Ļaujiet bērnam mācīties, bet nepārtraukti uzmaniet, lai bērns sev nenodara pāri. Svarīgi ir bērnu uzslavēt, pat par vismazāko panākumu, kā arī palīdzēt analizēt neveiksmes. Apzinoties savas kļūdas, nākošajā reizē bērns centīsies konkrēto darbību darīt savādāk.

Vai var arī nebūt divgadnieku- trīsgadnieku krīzes?

Lielākā vai mazākā mērā, šī krīze skar visus bērniņus, tomēr dažiem šīs histērijas lēkmes un pašizteikšanās nav tik spilgti izteikta. Ir gadījumi, kad bērna patstāvība ir tik periodiska, ka vecāki var arī nepamanīt. Krīze un uzvedības maiņa, tiešā mērā saistīta ar bērna personības maiņu. Ja tomēr pēc trīs gadu vecuma, bērns neizrāda nekādas vēlmes pašizteikties, var konsultēties ar kādu speciālistu.

Kā ir ar Tavu trīsgadnieku vai divgadnieku? Vai arī viņš piedzīvo krīzi? Kā tā izpaužas? Pastāsti!

DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS MĀMIŅU KLUBĀ