Sveicam jauno blogotāju- Kristiānu Kalniņu, kura gaida jau otro bērniņu!

Sekosim līdzi Kristiānas Kalniņas gaidību laikam, kura savu otro bērniņu gaida ierodamies nākamā gada aprīļa beigās vai maija sākumā.

{pic:1}

Iepazīsimies- Kristiāna Kalniņa!

Mani sauc Kristiāna Kalniņa (dzim.Vespere), esmu 27 gadus veca māmiņa divgadīgajam dēlam Krišjānim un patlaban gaidu otro mazuli. Mans otrais bērniņš pasaulē nāks marta beigās/aprīļa sākumā.

Esmu žurnāliste, un pirms bērna piedzimšanas strādāju ziņu aģentūrā LETA par sociālpolitikas reportieri, agrāk vēl citos medijos, taču patlaban, audzinot dēlu, vairāk cenšos ieguldīt sevis pašas radošajā izaugsmē, ko nebiju darījusi gandrīz kopš skolas laikiem – zīmēju, rakstu stāstus, meistaroju, protams, lielākoties kopā ar bērnu. Kopā apmeklējam „Yamaha” mūzikas skoliņu, un ar prieku vēroju, kā mans puika kļuvis ļoti atvērts un aizrautīgi dejo, mēģina dziedāt, sist ritmu un skaitīt dzejolīšus.

Trakulīgā meitene

Pirms pirmā bērna piedzimšanas biju trakulīga jauniete, kam - vakars vai rīts – galvā lielā mērā bija tikai „tusiņi”, roks, teātris un bohēma. Taču jau pēc gada, diendienā sēžot mājās un audzinot bērnu, tā daļēji izolējoties no iepriekšējās dzīves, mani dzīves uzskati mainījušies gandrīz par 180 grādiem. Lai gan arī agrāk ļoti vēlējos bērnus un mierīgu, harmonisku ģimenes dzīvi, tikai tagad saprotu, ka tās izveidošanā jāiegulda milzīgs darbs, jālauž sevi un jāmaina sava domāšana, atsakoties no daudzām nevajadzīgām nodarbēm un bieži vien pretojoties agresīvajam sabiedrības spiedienam.

Ticu, ka man tas izdosies kopā ar manu brīnišķīgo un domājošo vīru, lai gan mums abiem vēl daudz jāmācās gan par bērnu audzināšanu, gan savu individuālo garīgo attīstību, gan savstarpējām attiecībām. Esam bijuši „Māmiņu kluba” rīkotās Vecāku skolas nodarbībās, jau tuvākajās nedēļās sāksim apmeklēt programmas „Bērna emocionālā audzināšana”, taču tas vēl nebūs viss, bet gan labs sākums kopējās izglītošanās labā.

Dažādas grūtniecības- dažādas sajūtas

Patlaban, gaidot otro bērniņu, jūtos daudz brīvāka fiziskajā ziņā. Ja pirmajā grūtniecībā jutos kā jēla ola – bija bail ļaut kādam sev pieskarties, staigāju lēnā gaitā, kur nu vēl locīties un staipīties, tad tagad jūtos tāpat kā ikdienā – dauzāmies ar bērnu rotaļu laukumā esmu gatava pat turpināt fiziskās aktivitātes. Un šeit paldies arī „Māmiņu klubam” – vakardienas raidījumā bija ļoti labs sižets par jogu grūtniecēm. Esmu agrāk nedaudz ar jogu nodarbojusies, arī dejoju un tagad izlēmu, ka joga būs vispiemērotākā vingrošana grūtniecības laikā. Īpaši iedvesmojošas šķita grūtnieču demonstrētās „svecītes” un citi šķietami gaidībās esošai sievietei neiespējami vingrojumi, un tagad zinu – es arī tā gribu, jūtu, ka tā būs vingrošana tieši man.

Mūsu otrais bērniņš ir plānots. Arī pirmais dēls tika gaidīts, un vēl pirms Krišjānis mums pieteicās, daudz runājām, kā tas būs, un jūsmojām, cik jauka tad būs mūsu ikdiena, ja nu mūsu attiecībās ienāks trešais. Pirmajā grūtniecības reizē man, protams, viss ar manu ķermeni notiekošais šķita jauns, nepieredzēts, pārsteidzošs. Dzemdības, protams, gaidīju ar satraukumu, taču ar domu – nebūs jau tik traki, ja citas var dzemdēt un pat vairākkārt, gan arī man viss izdosies. Tā arī notika – viss izdevās lieliski, arī bez nopietnām sekām man pašai, izņemot dažus plīsumus.

Dzemdību pieredze

Taču tagad zinu, ka Rīgas Dzemdību namā labprātīgi dzemdēt vairs nevēlos. Vēl vairāk - man ir paniskas bailes no dzemdībām, nopietni apsveru arī domu par ķeizargriezienu, esmu sākusi pat krāt naudu dzemdībām privātā klīnikā. Manas dzemdības kopā ilga aptuveni 30 stundas – sākot no pirmajām sāpēm plkst.5 no rīta, turpinājās ap plkst.14, kad ieradāmies Dzemdību namā, un bērniņš pasaulē nāca tikai nākamajā dienā plkst.10.37. Negribas pat visu atcerēties, bet dežurējošās ārstes attieksme šķita graujoša, pati satraucošākā bija viņas vēlme naktī, kad man jau bija stiprākas sāpes, izraidīt vīru no Dzemdību nama, „jo tādi ir noteikumi, ka naktī te nevar uzturēties”, lai gan bijām parakstījuši līgumu par ģimenes dzemdībām. Tad šķita, ka drūmi zaļās palātas sienas tūlīt sagāzīsies pār mani un es nekad netikšu no šīs iestādes laukā, pārņēma pilnīgs izmisums, likās, ka ārstei vienkārši patīk spēlēties ar dzemdētāju kā kaķim ar peli.

Pastāvējām uz savu viedokli, ka dzemdības jau ir sākušās un ka paliksim kopā lai tur vai kas, un tā vīrs palika pie manis. Mums tika pavēlēts katrā ziņā gulēt atsevišķi, lai gan man visvairāk tajā brīdī gribējās cieši apķerties un ieritināties pie svarīgākā cilvēka visā pasaulē – sava mīļā vīra. Tā nakts šķita nevis kā priecīgi satrauktas gaidas uz pirmo satikšanos ar bērniņu, bet gan kā vislielākais murgs – neaizvēru acis ne mirkli, visu laiku raudāju, joprojām raudu, to atceroties. Rīta pusē mainījās dežurējošais personāls (zinu, ka tā notiek vairumā medicīnas iestāžu, jo arī mana mamma ir mediķe), un visbeidzot ārsts pieņēma lēmumu „uzlikt mani uz dzemdību galda”. Esmu pateicīga Dievam, ka dzemdības pieņēma tieši šis ārsts un vecmāte, un mans bērniņš pasaulē nāca, palīdzot tieši viņiem. Neiedziļināšos vēl citās nepatīkamajās lietās– siltā ūdens trūkums, lielas daļas personāla valsts valodas nezināšana un nepieklājība, caurvējainie gaiteņi un citas nebūšanas. Kad atgriezos no Dzemdību nama, šķita, ka esmu atgriezusies no kādas nereālas pasaules, bet, protams, prieks par jaundzimušo bērniņu bija neatsverams.

Bažas par nākotni

Patlaban, gaidot, otro bērniņu, esmu satraukusies arī par valsts sociālajām un ekonomiskajām problēmām. Par jebkādiem pabalstiem un citu valsts atbalstu vispār neesmu droša, baidos, ka jau tagad jāuzkrāj nauda visām primārajām vajadzībām, kas saistās ar bērniņa nākšanu pasaulē un izmaksām pirmajos mēnešos. Bažījos arī, ka ar veselības aprūpi saistītie pakalpojumi varētu tikt ierobežoti, iespējams, pat grūti pieejami. Savu dēlu Krišjāni vedam pie ārstes Ingas Zandersones Ģimenes centra poliklīnikā – par šādu soli izšķīros, jo neesam paši dzimuši un auguši rīdzinieki, tādēļ mēs iepriekš nebijām pastāvīgi apmeklējuši kādu Rīgas valsts un pašvaldību klīniku ģimenes ārstiem.

Nolēmām atlicināt 20 Ls mēnesī bērnu ārstei privātā klīnikā, ņemot vērā, ka šādu summu šoreiz veltām mūsu dārguma – bērniņa veselības un labsajūtas dēļ, nevis piektdienas vakara izpriecām kā agrākos laikos. Tagad šad tad prātoju ar bažām, kas notiks, ja kādudien vairs nevarēsim atļauties maksāt par ikmēneša vizītēm gaidāmajam mazulim, un šādi pakalpojumi kļūtu grūti pieejami arī valsts/pašvaldību iestādēs.

Zinu, ka ir daudz vecāku, kas patlaban dzīvo ar ļoti maziem naudas līdzekļiem, bieži vien tādēļ krīt izmisumā un depresijā, līdz ar to, reizēm pat pašiem neapzinoties, bojājot attiecības un atmosfēru ģimenē - pārdzīvoju par visiem. Nemitīgi uzdodu sev jautājumu – kādēļ tik daudzās ģimenēs nepietiek spēka risināt problēmas, kā es varētu palīdzēt kaut vai sev pazīstamu cilvēku un pat radinieku ģimenēm, kurās ir acīmredzami sarežģījumi. Zinu, ka vispirms nepieciešams ieviest tīras domas savā prātā un neļaut savai ģimenei nolaisties no mīlestības viegluma ikdienas rūgtumā un neapmierinātībā. Vēlos uzturēt dzīvu mīlestību un saticību ģimenē, lai tā visu mūžu saglabājas tāda, kā dodot svinīgo laulības solījumu un lai par mums varētu teikt: „Tādu es gribēt izveidot arī savu ģimeni.” Ticu, ka harmonija un laba cilvēka veidošana sākas jau grūtniecības laikā un mazuļa pirmajos dzīves mēnešos, un vecākiem tā ir liela atbildība, noliekot malā savas mirklīgās, savtīgās iegribas.

Strādāju pie tā, lai mēs būtu tīri kā domās tā darbos. Jau pirmā bērniņa gaidību laikā sāku lietot ekokosmētiku, tagad mūsu mājās vairs nav sadzīves ķīmijas, bērnam esmu lietojusi ekoloģiski ražotās autiņbiksītes un izmazgājamos kokvilnas saišu autiņus, pievēršam uzmanību veselīgai pārtikai, cenšamies nepirkt sintētisku apģērbu un nepieblīvēt bērna rotaļu plauktu ar pārlieku daudzumu nelietderīgu rotaļlietu, priekšroku dodot lietām, ar kuru palīdzību puika var izpausties radoši, lai gan šķiet, ka mantu tāpat ir daudz un tās gluži vai rodas pašas no sevis. J

Plāni un vēlmes Māmiņu Klubā

Esmu gatava stāstīt par sevi un savām atziņām, ikdienas priekiem un mazajiem pārdzīvojumiem, un tā būtu iespēja dalīties ar citām māmiņām mūsu kopējā vēlmē izaudzināt labus, ar veselīgu pašapziņu un jūtīgu dvēseli apveltītus bērnus. Esmu uzkrājusi vērtīgas atziņas par dzīvi, kas pārbaudītas manā pašas dzīvē, iespējams, mans skatījums uz lietām un notiekošo kādam palīdzētu rast skaidrību savās ikdienas gaitās vai arī gluži pretēji – nostiprinātu savu pārliecību. Turklāt tas ir labs izaicinājums – dalīties pārdomās, sajūtās, priekos un problēmās ar lasītāju, vienlaikus pašai gūstot jaunas atziņas un mācoties savā publiski paustajā tekstā paturēt svešām acīm neredzamu savu personisko dzīvi.

Novēlu „Māmiņu klubam” turpināt labos darbus gan vecāku izglītošanā, gan sniedzot drauga plecu vajadzīgā brīdī!