Piena krīze turpinās

Inga Hartika,Artusam 3 mēneši

5. janvāris

Jau pirms deviņiem mazais savā gultiņā sāka knosīties, paskatījos uz viņu, šis smaida pretī. Laimīgs, ka ieraudzījis mammu. Saku viņam, ka aiziešu uz wc, ielaidīšu minci istabā un tad paņemšu viņu un apmīļošu. Šis tik smaida :).

Nomainīju bikšeles, pabaroju. Protams, kaķis nogūlās cieši blakus viņam gan pampera maiņas laikā, gan arī ēšanas laikā. Mazais uz spilvena, šis blakus, uzlicis galvu uz spilvena.

{pic:1}

Piena krīze turpinās. Arī šodien mīkstas krūtis. Bet mazajam pietiek, ja man šķiet, ka viņš grib vēl, dodu abas krūtis. Vienīgais, ka mūsu ēdienreižu starplaikus tagad pagarināt ir neiespējami un pat lieki. Arī naktī parasti bija tā, ka piens pilnīgi gāzās, nevarēju pagulēt, jo zināju, ka kuru katru brīdi arī plānie NUK neizturēs.. Bet šonakt - ieliktnīšos nevienas piles. Un vēl vienmēr bija tā,- kamēr ar vienu krūti baroju, otra tek. Bet nekas, es zinu, ka jau rīt būs labāk.

Aiznesu mazo uz viesistabu, ļāvu spēlēties vienam, kamēr es mazgāju matus. Atnācu atpakaļ tieši brīdī, kad mazais pielika bikšeles. Meklēju drēbītes, ko pārvilkt. Mums mazajam drēbes stāv 2 vietās - kumodē - kas der tagad, mūsu skapī, kas derēs vēlāk. Labi, ka ieskatījos tur, izvilku veselus 4 džemperīšus, kas derētu tagad, un, kā izrādījās, viens nemaz vairs neder, rokas par īsu. Tā arī ne reizi nebija uzvilkts. Bet nu, kam negadās.

Tas taču labi, ka bērni aug.

{pic:2}

No iepriekšējās ēdienreizes vien pusotra stunda bija pagājusi, bet mazais jau kļuva niķīgs, raudulīgs, visu tuvumā esošo centās ievilkt mutē, sākot no mana pleca, beidzot ar apģērbu, savām rociņām. Tad nu nemocīju mazo, gāju pabarot.

Pirms pusvieniem sākām taisīties abi uz ārā iešanu. Mazais zaķis arī šodien tika apģērbts bez jebkādām pretenzijām no viņa puses. Sasmaidījās ar mani, vāvuļoja savā valodiņā, bija dikti priecīgs. Stāstīju, ka iesim ārā, ka iesim uz veikalu, ka ārā smuks laiks, ka mincis paliks mājās (skatījās uz Mikiju, kamēr viņu ģērbu) utt.

Šķūnītī tikām viegli, kas nozīmē, ka laukā silts. Plusos noteikti. Sniga sniedziņš, bet nevis kā vakar - sīkām, sīkām pārsliņām un kā puteņa veidā, bet tā liegi, lēni, mierīgi, pa bišķim. Spīdēja saulīte. Pamainījām mazliet maršrutu. Uz pilsētas centru devāmies nevis pa ierasto ceļu, bet pa citu. Vajag taču kaut kādas pārmaiņas dzīvē! Pa ceļam divās vietās nācās uz pāris minūtēm Artusiņu atstāt vienu ratos, jo vajadzēja ieskriet veikalā, bet nest iekšā viņu negribēju, ka nesakarst, galu galā saģērbts āra pastaigai, nevis veikala apmeklējumam. Vienīgi Maximā nācās iet iekšā, jo tur ap veikalu apgrozās daudz cilvēku, tāpēc baidos atstāt ārā viņu vienu. Cilvēki ir visādi, un mūsdienās uzticēties nevar nevienam. Veikalos biju vien īsu mirklīti, pat 5 minūtes nē. Vajadzēja tikai dažas sastāvdaļas nopirkt vakariņu pagatavošanai. Pie viena no veikaliem, kur Artusiņu biju atstājusi, nācu ārā, šis raud pilnā balsī, samīļoju vaidziņus, sabučoju, parunājos, uzsāku stumt ratiņus, un uzreiz bija miers. Viņš gandrīz vienmēr pamostas uzreiz vai paliek nemierīgs, ja rati apstājušies. Mašīnā tāpat. Diez citiem arī tā ir? Vispār ratos gulēja ļoti maz. Pārsvarā ačteles bija vaļā un pētīja pasauli. Pirms ārā iešanas arī mājās neko daudz nenosnaudās - 20 minūtes pirms pusdienlaika un viss.

Atrullējuši no pastaigas, uzkodām - Artuss savu ēdamo, es pēc tam savu. Atpūtāmies, runājoties pa Skaipu ar Artusiņa tanti. Mazliet papļāpājām, un skatos, pulkstenis jau četri pēcpusdienā. Steidzām sākt vakariņu gatavošanu. Mums šodien būs siļķe kažokā. Zinu, ka vīram ļoti garšo. Gribas sagādāt kādu prieciņu vēderam :). Vīrs šodien būs vēlu mājās, pa Rīgu braukā ar priekšnieci. Esot mazajam rausim zeķbikses nopircis.

Mums ir pienācis laikam tas brīdis, kad daudz kas JAU neder, un pārējais VĒL neder :D. Bet šā vai tā, drēbju netrūkst, ko kombinēt. Esmu ne pa jokam sagatavojusies. Nākošmēnes vispār laikam varēs katru dienu savas drēbes vilkt. Viens izmērs diezgan daudz. Bet nekas. Vīrs jau pareizi pateica - tās drēbītes jau ir tikai tik, cik acis vecākiem šad tad papriecēt, jo mazuļi no tām ātri izaug.

Artusu ņēmu līdzi uz virtuvi, jo šodien ir tā diena, kad viņš nemaz un ne par ko negrib palikt viens ne uz brīdi. Nē, nav tā, ka prasās rokās, vienkārši grib, lai esmu blakus, kaut kur netālu. Tad nu kukainītis tusēja pa savu šūpuļkrēsliņu, kamēr es liku vārīties bietes, mizoju kartupeļus, burkānus, protams, lai rausim nav garlaicīgi, visu komentēju ("mammīte nomizos kartupelīšus, izvārīsim, tad nomizos burkāniņus, izvārīsim.."). Paspēju padarīt daudz ko. Virtuvē abi pavadījām veselu stundu. Katli vārījās, veļu iemetu mazgāties, kaķim saliku vakariņas, izslaucīju virtuvi, un tad jau varējām atvilkt abi elpu, pārvācoties uz viesistabu.

Pabaroju mazo, šķita, ka viņš veiksmīgi iemiga. Bet, šis bija ekspressnaudiens, paspēju nomazgāt traukus, nāku skatīties, ko mans mazais mīļums dara - acis vaļā, smaida pretī kā ar acīm teikdams "Te nu es esmu, ņem mani, samīļo!":).

Tā nu abi turpinājām dzīvoties pa viesistabu. Ieliku Artusiņu aktivitātes centrā. Viņš ir sācis ļoti grozīties. Ieliku vertikālā veidā, pēc 15 minūtēm šis jau horizontālā veidā atrodas, ķeksē ar kājām grabuļus un runājas pilnu muti. Kas mutē, to jau varat iedomāties, - mīļās dūrītes :).

Pirms septiņiem vakarā paņēmu atkal līdzi uz virtuvi, lai varu pabeigt savu siļķi kažokā. Mazais visai ātri palika nepacietīgs un neapmierināts. Atkal gāju pabarot. Šodien vispār sanāk viņu barot jau ik pēc pusotras stundas pārsvarā, bet, kas jādara, jādara. Ceru, ka jau rīt viss ar pienošanos būs atkal čikiniekā. Uzēda (bet neteiktu, ka paēda kārtīgi) un iemiga, ieliku gultiņā un gāju pabeigt darbiņus. Tieši tikko viss bija pabeigts, un mājās ieradās arī ilgi gaidītais vīrs. Mazais nočučēja vien pusstundiņu, pamodās tieši, kad vīrs ieradās, tad nu vīrs uzreiz varēja paņemt, apmīļot mazo rausi. Nopircis dikti smukas zeķbikses :).

Kad vakariņas bija apēstas, vīrs atzina, ka bijis šausmīgi garšīgi :). Man prieks, ka izdevās, kā iecerēts. Pēc tam mums dažādus pārsteigumus Artusiņš sāka rādīt. Vēlās neskaitāmas reizes pēc kārtas no muguras uz sānu. Katru reizi pietrūkst vien nedaudz, lai uz punci apkristu. Bet nekas, nekur nav jāsteidzas. Visu čamda rokām ļoti. Mēle arī šaudās pa mutīti laukā. Pačamdīja mēli arī ar pirkstiņiem, pēc tam pašam jāsmejas bija.