Par nepieciešamību pēc bērniem

Psiholoģe un 5 bērnu māmiņa Diāna Zande šajā reizē aizskar visai jutīgu tēmu par to, kāpēc vajag bērnus, vai, radot bērnus, mēs kaut ko ziedojam vai tieši otrādi kaut ko iegūstam?

Šis rudens ir pārpildīts kā tramvajs, kurā esmu iekāpusi un saspiesta starp citiem braucējiem, tieku vizināta uz nākošo staciju  ( sen gan tādā nav nācies braukt, bet atmiņas no bērnības par kolektīvo braucienu, lai sasniegtu savu individuālo mērķi vēl spilgtā atmiņā). Darba daudz un , šķiet, ka vairs nevaldu pār savu dzīvi, kura uzņem apgriezienus un es tajā esmu iekšā ar visām četrām. Man ir daudz darba, daudz veiksmju, daudz atbildību, projekti, Māmiņu Kluba radio, lekcijas, raksti, klienti, telefona konsultācijas, bērni, ģimene, partneris, universitāte, es pati.... Es to visu kādā brīdī esmu izvēlējusies. Nav manā gaumē sūkstīties, ka „tāds mans liktenis, ak, cik grūši...”, ir tikai manas izvēles, kuras veido manu dzīvi. Šoruden daudz domāju par vienu no savas dzīves būtiskākajiem lēmumiem. 

Kādēļ man ir pieci bērni – mūsdienu Latvijā tik netradicionāli daudz ģimenei, kas dzīvo pilsētas blokmājas dzīvoklī, kurai nav omīšu atbalsta, mantojuma, un, kura, radot bērnu, apzinās, ka atbildība, ko saņem komplektā ar konstatējumu – mums būs bērns – ir uz ļoti, ļoti ilgu laiku. Un nevarēsim braukt atpūsties (jo nesanāks naudas), un nevarēsim rēķināties ar stabilu rītdienu ( jo bērni kolosāli prot mainīt vecāku plānus) un būs daudz raižu un sirdssāpju, bet  arī daudz laimes un iedvesmas.

Bērni vairāk kā jebkas cits ir mainījis manu dzīvi un  devis gandarījuma sajūtu (bet man ir gana daudz sasniegumu, par kuriem daudzi varētu sapņot – jau ļoti agrā vecumā esmu filmējusies filmā, kuras popularitāte vēl gandrīz trīsdesmit gadus pēc tās radīšanas ir kolosāla; esmu uzvarējusi TV šovā un ieguvusi galveno balvu, esmu spējusi būt drosmīga un krasi mainīt savu dzīvi un profesiju, esmu spējusi saglabāt godīgu attieksmi pašai pret sevi ...). Tad kādēļ man vajag piecus(!!!) bērnus? Kādēļ es, kam „bija vaļā visi ceļi”, izvēlējos kaut ko tik „parastu” kā  bērni? Laiks, kad gaidīju savus bērnus, iespējams, bijis pats radošākais visā mūžā, pilns harmonijas un patiesas laimes, ko, cerams, esmu spējusi kaut daļēji atdot viņiem.

Tieši viņi mani iedvesmoja sākt vadīt nodarbības vecākiem, tieši viņi skoloja manu empātijas spēju, tieši viņi ar savu esamību rosināja mani mācīties un mainīt profesiju un nu jau vairākus gadus konsultēju, vadu grupas, lasu lekcijas – daru darbu, kas piepilda manu dzīvi ar prieku. Pateicoties bērniem, es katru dienu apzinos, cik daudz man dzīvē vēl ir priekšā ( visi ceļi ir vaļā, tos neviens, izņemot mēs paši, nevar aizvērt). Viņi vienkārši ar savu esību man ļauj piedalīties pieaugšanas brīnumā, turklāt, augam mēs visi – bērni un arī es, it kā jau pieaugusī, it kā jau lielā, it kā jau gudrā. Pateicoties bērniem, es varu teikt – dzīve ir pārpilna ar notikumiem, tā ir koša, dulla un tik sirsnīgi dzīvojama!

Bērni mūsu sabiedrībā nav popularizējama dzīves daļa, vai ne? Vismaz, lasot sieviešu žurnālus un dzelteno presi, daudz vairāk tiek izcelta spēja veidot karjeru, kārtējo reizi veidot sirdstirpas radošu mīlas romānu un saglabāt kolosālu figūru, prasme būt biznesa haizivij un pelnīt lielo piķi. Bet bērni prasa izdevumus, vai ne? Katrs, kurš piedzimst, jāskolo, jābaro, jāizprecina... un tomēr – tieši bērni ir tie, kuri mūs padara bezgala bagātus un ir vērtīgākais, kas no mums paliks nākotnei.

Reiz kāds cilvēks no senās kultūras zemes Tadžikistānas, pabijis Latvijā pāris nedēļu un vērojis šejienes dzīvi, teica- „Jūs pārāk daudz mīlat kapus un pārāk maz mīlat bērnus”. Manuprāt, tā ir ļoti sāpīga un ļoti taisnīga atziņa par mums. Un man no sirds sāp, ka vissvarīgākā profesija – vecāki- netiek novērtēta, pirmkārt, mūsu pašu, vecāku, acīs.

Kādēļ es tik gari un emocionāli rakstu par tematu – kādēļ man ir bērni? Lai rosinātu jūs, kas šo lasa, pārdomāt par to nenovērtējamo, ko bērni ienes dzīvē. Un tādēļ ir vērts kādu laiku nestrādāt„izkrist no aprites” ( no kādas „aprites” gan ir iespējams izkrist?!?), lai vismaz uz laiku pievērstos patiesām vērtībām – neviltotām attiecībām, patiesai sirsnībai, augšanas brīnumam, ko kopīgi piedzīvot piedāvā Tavs bērns!! Bērni izaug tik ātri.. Baudiet laiku, kurš dots jums kopā!