Mēģinām salikt visu pa plauktiņiem

19.02.2010.

Tieši mēnesis atkal pagājis... Pēc priekiem nāk asaras... Un pēc asarām atkal prieki. Tagad gaidu priekus. :)

 {smallpic:3}

DZIMŠANAS DIENA

Nosvinējām godam. Lai arī dienas sākums nebija gluži tāds, kā gribējās, bet tas tikai manas pašas dēļ... Jo es kaut kā stulbi biju iedomājusies, ka galvenais ir parūpēties, lai viesiem ir pilns vēders, BET tie taču ir svētki ne tikai mazajiem, bet arī vecākiem! Un pagāja tikai nedēļa, kad sapratu, ka tādas kļūdas vairs nepieļaušu. Turpmāk tā būs mūsu kopīgā diena, nevis salātu griešanas diena :) Un laikam jau ar mani citādāk nevar, kā tikai caur asarām un strīdiem to ieskaidrot.

Neskatoties uz rītu, vakars bija burvīgs! Viesi bija lielā auklīšu komanda. Dress code – jo krāsaināk un pūkaināk, jo labāk. Tad nu arī bijām visās iespējamajās krāsās. Auklītes parūpējās par krāsainām cepurītēm un baloniem. Cepurītes mazajiem galvā gan ilgi neturējās, jo bija jānorauj, taču balonprieks bija neizmērojams. Tā nu raustot hēlija balonus pienāca kūkas ēšanas, kas viesiem izvērtās par 15 min. garu komēdiju. Mēs bijām tā pārsmējušies par viņu uzcītību un pieeju kūkas ēšanā, ka to skatu atcerēšos ilgi. Pate pa mazai kripatiņai notiesāja savu gabalu, taču Picis neies ķēpāties ar rokām un uzreiz metās virsū kūkas gabalam. Arī svecītes uz kūkas izraisīja lielu sajūsmu... Un tad fotografēšanās un mazie bija tā noguruši, ka aizmiga savās gultiņās, neskatoties un lielo troksni, ko radīja ciemiņi. :)

Un tad vēl sagatavoju tādas kā kartiņas ar zīmējumiņiem, uz kurām katrs viesis uzrakstīja savu apņemšanos, ko iemācīs vai paveiks kopā. Beigās dikti froši sanāca, jo viena tante mācīs svilpot, otra sēnes lasīt, trešā izglītos veselības mācībā :D Visas salikšu kopā albumā pie dzimšanas dienas bildēm, lai mazajiem pēc tam pašiem interesanti.

SLIMNĪCA

Un tā nu mierīgi dzīvojāmies, baudījām ikdienu, kad vienā dienā (11.02.) Picis sāka vemt. Nu mazums esmu iedevusi ko tādu, ar ko kuņģītis netiek galā. :( Bet tas bija tikai sākums...

13.02. no rīta saucām ātros, jo mazajam ķiparam tāda caureja, ka iekšā pat tēja neturas. Tā nu piecas dienas pavadījām pie sistēmas, jo ne ēda, ne dzēra viņš.

Diagonoze – norovīruss jeb vienkāršāk vēdera vīruss. Tagad cīnos ar sekām, jo ir grūti mazam ķiparam iestāstīt, ka tagad mammas klēpī vairs nevar, jo tak pirms tam varēja. Tagad vēl ir māsa, ar ko mamma jādala. Pate gan malacis esot bijusi. Tētis zvana un saka – Pati varētu visu laiku pieskatīt, jo viņa visu dara pati.

{smallpic:1}

{smallpic:2}

Tikai jāatceras iedot ēst un autiņbiksītes ik pa laikam jānomaina. :) Arī viņai tagad atkal konkurents. Lai gan Picis ir jūtami palicis daudz nervozāks un visu laiku klēpī grib tikt, arī režīms pilnīgi izjaukts. Pate grib gulēt, bet Picis modina.

Kad bijām slimnīcā, māsa esot gulējusi gandrīz 12 stundas. Tā nu tagad cenšamies atkal visu salikt pa plauktiņiem, lai tā mūsu diena kopā būtu pēc iespējas saturīgāka un bez liekiem kreņķiem. :)