Mazais kļūst arvien aktīvāks

Inga Hartika,Artusam 3 mēneši

12.janvāris

Šodien gan tiešām ilgi abi nočučējām - līdz pusdesmitiem. Pirmā stunda pagājusi ļoti labi - abi paēdām, izmazgāju matus, mazais paspēlējās, gan viens, gan ar mani. Pagaidām viss mierīgi.

Starp citu, kopš vakardienas vīrs mēģina atmest smēķēšanu. Talkā ņēmis Tabex. Ceru, ka viss izdosies.

Artusam šodien nekas cits neinteresē kā tikai velties un grozīties. Citreiz sanāk, citreiz ne. Bet viņa neatlaidība ir neizsīkstoša.

Pirms vienpadsmitiem paņēmu mazo klēpī, jo varēja jau redzēt, ļoti grib velties, bet piekusis jau ir, un tiklīdz kas uzreiz nesanāk, tā dusmojas. Samīļoju, sabučoju, aizgājām abi uz istabu, jau sāka kļūt niķīgs, actiņas sarkanīgas, pabaroju, un iemiga mazais pipariņš.

Tikmēr es atpūšos, kā vienmēr, darot mājas darbus.

Laikam īstā ziema sākusies, vismaz pagaidām, pie mums rāda - 13 grādus. Atkal neiesim ar mazo ārā. Jāskatās, varbūt vēlāk nebūs tik auksti, tad gan. Es jau pati nemīlu sēdēt telpās visu laiku arī.

Pirms pusdienlaika Artusiņš nočučēja vien 40 minūtes. Labi, ka paspēju šo to apdarīt, jo pēc tam vienatnē ne pa kam negribēja darboties un bija ļoti niķīgs. Drošvien tāpēc, ka diez ko daudz jau nepagulēja. Līdz vieniem abi spēlējāmies pa istabu. Artusam velšanās ir šausmīgi iepatikusies. Pat aktivitātes centrā vairs nekas cits nenāk prātā. Paķer kādu grabuli, ja sanāk, un ar visu to mēģina apvelties no muguras uz punci.

Mazajam niķis sāka tikai pieņemties spēkā un nolēmu pabarot un iet laukā. Kad mazais bija paēdis, tik un tā neļāvās sevišķi ģērbties, kaut parasti ģērbties viņam patīk. Nu nekas. Piecietu mazliet, ka paraud, samīļoju un tik ģērbu. Kad jau bija ielikts kulbiņā, mazliet pašūpoju un mazais nomierinājās. Varējām doties ielās.

Kāpņu telpā jau kuro reizi mani pārsteidza kāda no viszinošajām kaimiņienēm, kas prasīja, vai tiešām tādā laikā ar mazo ārā jāiet, esot taču auksts, piekodināja, lai nenosaldēju bērnu. Atbildēju ar smaidu (kuru knapi varēju izspiest), ka mazais tak saģērbts atbilstoši, viņam ir silti. Tad uzreiz piekodināja, lai nenosaldēju vaigus bērnam... Kad tā visgudrība beigsies? Es taču nejautāju pēc padoma! Ja es klausītu savas kaimiņienes, kas vienmēr šausminās, kad ejam ārā, tad mums abiem visa ziema būtu jāpavada istabā. Norakstīt padomu došanu uz vecumu? (mūsu mājā pensionāri vien) Nu nezinu.. Parasti jau es neņemu galvā tās replikas, bet nu tik un tā. Un tad vēl vienmēr jautā – „Vai tiešām viņam nav auksti?” – Nē, speciāli saģērbu galīgi plāni, lai būtu auksti..  Var taču iztikt bez tādiem komentāriem. Bet tas tā, pavisam starp citu. Nenozīmīgi.

Nolēmu kaut vai pusstundiņu paelpot svaigu gaisu, ja būs auksti, bet nebija tik traki. Spīdēja saulīte, bija sals, bet atrodoties saulē, tā pat sildīja. Ēnā jā, bija pavēsi, bet ne tik ļoti, ka būtu nepatīkama pastaiga. Gluži otrādi, atskārtu, ka ne vienmēr jāvadās pēc informācijas meteo.lv, jāvadās pēc sajūtām un veselā saprāta. Un biju rīkojusies pareizi. Staigājām gandrīz stundu. Iztiku pat ar plānajiem cimdiem.
{pic:1}

Pēc pastaigas gan es, gan mazais jutāmies labāk. Es jutos, kā izvēdinājusi galvu, mazais vienkārši izskatījās apmierinātāks. Tikko kā novilku siltās drēbītes, aiznesu tās uz skapi, tā šis jau otrādi. Tiešām vienu vairs atstāt nevar. Drīz vienīgā mūsu rotaļu vieta būs grīda. Drošības apsvērumu dēļ. Pagaidām baidos likt uz grīdas, ka neatdauza kaut ko, jo reizēm jau tās kustības vēl ir tādas nekontrolētākas, sevišķi, kad mazais pipariņš piekusis.

Pustrijos pabaroju mazo, šis miga ciet. Bet, kā vienmēr, cīnījās ar miedziņu. Viņš nekad tam negrib brīvprātīgi padoties. Cīnījās ilgi, vairāk kā stundu. Kad kļuva vēl niķīgāks, pabaroju vēlreiz, un tad gan iemiga.

Nočučēja līdz pusseptiņiem, kā par brīnumu.  Pa to laiku mājās ieradās arī vīrs, paspējām uztaisīt abi vakariņas, pavakariņot un veltīt vēl laiku sev. Vīrs pat nosnaudās, abi ar kaķi. Es pa to laiku rakājos pa datoru. Mazais pamodās tik tiešām izgulējies un labā omā. Bija gatavs jauniem piedzīvojumiem.

{pic:2}
Superīgi pavadījām kopā vakaru. Ierādīju vīram, kā vingrināt mazajam pareizi rociņās (pēc grāmatas darām), tad nu abi pavingroja. Mazais pēc tam vēlās. Tad atkal ar mani vingroja un spēlējās. Un atkal vēlās. Pats dikti apmierināts un smaidīgs. Es jau brīnījos, kā nepiekūst, bet ilgi jau nebija jāgaida. Pirms deviņiem sāka palikt tāds slābans, pabaroju un iemiga. Bet mūsu čalis jau nav ar pliku roku ņemams – jau pēc 10 minūtēm, ar smaidiņu sejā, pamodās. Nu neko, vīrs nomazgāja traukus, kamēr es ar rakari spēlējos, un pēc tam ar viņu spēlējās viņš, kamēr es taisīju mums maizītes. Desmitos pabaroju mazo raušuku, un šis aizmiga. Mēs atkal apmaināmies jociņiem, sasmaidāmies kā mazie. Garlaicīgi mums nav :).