Mana pēcdzemdību depresija ir ieilgusi...

Izlasīju rakstiņu par pēcdzemdību depresiju. Kad piedzima mans ilgi gaidītais dēliņš, likās, ka visa pasaule paveras krāsaina un koša, tas bija līdz brīdim, kad saskāros ar ikdienas lietām...

Mani sāka piemeklēt tās tradicionālās sajūtas - neko neprotu, drausmīga mamma... Šo pēdējo sajūtu manī rosināja ārsti, jo man bērniņš piedzima 7. mēnesī, kad aizbraucu pie ārstiem pajautāt, kāpēc sāpes rodas (man daudzreiz sāpēja jau grūtniecības laikā), viņš man atbildēja: "Kas Jūs par māti, ka nejūtat priekšlaicīgas dzemdības Jums būs!" Tas kaut kur manī nogulsnējās un grauza ik pa kripatiņai - šī apziņa, ka neesmu laba mammīte savam puikam.

Tad vēl manu vecāku pārmetumi, ka vieglprātīgi izturamies pret bērna veselību, es pati zinu, ka tas tā nav. Mēs ar vīru dēlu mīlam par visu viss vairāk, taču vecākiem tā nešķiet... Arī mūžīgie pārmetumi par to, ka vīrs pārāk maz pievērš mums ar mazo uzmanību utt . Pa pilienam vien un es iegrimu arvien dziļāk sevī, mani nekas neinteresēja, es sēdēju pie loga raudāju, dažreiz pat spēka nebija pat to izdarīt... Mani pārņēma tāds galīgs tukšums un vienaldzība pret pasauli, sevi, manu laulību, tikai ne pret mazo. Tas ir mans lielākais dārgums, kas man ir.

Nebija ar ko parunāt, visi uzskatīja, ka tas, ko es pārdzīvoju, tās ir muļķības un iedomas. Bet palika arvien grūtāk... Tagad ir pagājis kāds laiciņš, bērnam drīz būs divi gadiņi, kas mainījies? Grūti ir tikpat ļoti, par katru pārmetumu, kuru saņemu, tikai nolieku tos dziļāk un dziļāk. Paskatoties spogulī, ieraugu to, ko pavisam negribas, parādījušies loki zem acīm, seja pilnīgi novecojusi un ... kamols kaklā stāv vēl joprojām. Ar kādu runāt par šo lietu man? Es nevaru, nemāku, ja nu atkal kāds pateiks muļķības... Var jau būt, tikai ļoti grūti... Zinu vienu- nekad neesmu pārstājusi mīlēt savu bērniņu.

Paldies Jums! Uzrakstot palika vieglāk, visticamāk, ka šo manu sāpi izmest miskastē, bet ... paldies, ka varēju uzrakstīt!

Viola