Mēs esam bagāti, mums ir divas omas, krustmāte (ko tikai tā sauc, patiesībā nav krustmāte), ooma un opaps.
Mēs konsekventi omas nesaucam par vecmāmiņām, likās, ka tā gari ļoti, arī savu omu visu mūžu esmu tā saukusi, nevis par vecmāmiņu, ā arī Emīlijai ir tieši Omas.
Mājas oma, kura ir vīra mamma, ir vismīļākā laikam jo ir pieskatījusi Emīliju jau no 5 mēnešu vecuma. No 5 mēnešiem es speciāli omu „pieradināju” pie Emīlijas, lai varētu iet uz darbu, ko izdarīju 10 mēnešu vecumā. Tā arī kopš 10 mēnešu vecuma Emīlija visas darbdienas ir pavadījusi kopā ar Mājas omu. Pateicoties viņai, Emīlija tik ļoti labi runā, jo Mājas ome ir liela pļāpa un mācīja Emīlijai jau no pirmajām dienām runāt.
Esmu viņai ļoti, ļoti pateicīga, ka palīdz mums audzināt Emīliju.
Rīgas oma ir mana mamma, kura māca Emīlijai modes lietas. Visas skaistākās mantas un drēbes ir tieši Rīgas omes gādātas. Tā kā Rīgas ome vēl strādā, tad atbrauc ciemos retāk.
Kuma, kura patiesībā tā tikai tiek saukta, bet nav Emīlijas īstā krustmāte, ir mežkope un liela dziedātāja, tā kā viņas pūrā ir iepazīstināšana ar dabu, kokiem un dzīvniekiem, kā arī dažādu dziesmu mācīšana. Pie kumas laukos ir arī visgaršīgākās odziņas.
Ooma ir mana oma, kurai ir visgaršīgākais ēdiens un daudz dzīves gudrības.
Ir mums arī viens opaps, kurš prot lutināt un dāvināt saldumus.