Katra diena kā piedzīvojums

Ikdiena kopā ar mazuli ir neatkārtojama, lai arī reizēm šķiet, ka visas dienas ir vienādas, katrā no tām ir kas īpašs. Kas īpašs notiek māmiņas Ingas Hartikas ikdienā ar mazuli?

{smallpic:1}

Katrā no tā ir pa mazam piedzīvojumam. Mūsu diena vienmēr pati par sevi sadalās vairākās daļās – rīts, pusdienlaiks, laiks ārā, vakars, vakars kopā ar tēti, iemigšana un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka, lai cik vienkārša mūsu ikdiena šķistu kādam, mums tā ir īpaša. Katrā ģimenē tā ir citādāka. Vērot, kā mazais rakaris aug katru dienu, kā mainās, ko jaunu apgūst, iemācās ir svarīgs darbs, bet vissvarīgākais mūsu darbs, kam jānāk no mūsu sirds pašiem dziļumiem, ir mīlēt savus mazos vairāk par visu, mīlēt katru kopā pavadīto brīdi, kopā priecāties, kopā mācīties, un, ja nu kādreiz gadās, kopā arī paraudāt.

21. decembris

Oriģināla pastnieces sagaidīšana

Bijām abi ar mazo rausi tikai kādas pārdesmit minūtes augšā. Mazais bija nomazgāts, apģērbts, smaidīgs ņēmās pa savu aktivitātes centriņu. Atlika apģērbties vien man, jo biju ģērbusies vien apakšbiksēs, krūšturī un maiciņā.

Pie durvīm atskanēja spējš klauvējiens, bet tāds  - ātrā ritmā, tā kā tad, kad kāds jokojoties vairākas reizes ātri piesit pie durvīm un skrien prom. Nodomāju, ka varbūt mani atbraukusi apciemot draudzene. Viņa klauvē līdzīgi, kad parausta durvju kliņķi un saprot, ka durvis tomēr ciet.

Tā nu es nesteidzīgi, domājot, ka aiz durvīm ir draudzene, atslēdzu durvis savās apakšbiksēs (un krūšturī un maiciņā). Bet - priekšā smaidīga pastniece! :D Es sajutos tik neveikli, aicināju viņu iekšā, kamēr vēl kāds nav pamanījis manu neapģērbtību. Parasti šādā situācijā es muļķīgi sāktu attaisnoties, atvainoties par savu izskatu, bet pastniece bija lāga cilvēks, pasmaidīja un virtuvē man vien noteica "Fiksi parakstīsimies par paciņu un varēsiet čučēt tālāk". :)

"..lai es redzu gaismiņā, kas ir tavā maisiņā.."

Paciņā, par kuru no rīta parakstījos, bija ļoti mīlīga dāvaniņa no mūsu ģimenes draugiem - Artusa krustvecākiem, kas tagad dzīvo Īrijā. Sarūpējuši fantastisku Ziemassvētku zeķīti (nu tādas rāda filmās piekārtas pie kamīna) ar uzrakstu angļu valodā "Bērniņa pirmie Ziemassvētki" un superīgu Chicco grabulīti.

Tā kā Artuss bija klēpī, grabuli uzreiz varēju viņam parādīt. Tāda paliela vardīte ar punci, kas grozās. Puncī iekšā visādi labumi, kas rada grabošu skaņu. Mazais ilgi pētīja savu jauno mantiņu, rociņās jau paņemt vēl īsti neprot, bet, kad sāka ar rokām vicināties un skatoties uz priekšmetu manā rokā, smaidīt, sapratu, ka viņam patīk :).

Zeķīti varēsim paturēt par piemiņu. Viss, kas ar mums notiek pirmo reizi, ir atcerēšanās vērts. Viss, kas notiek pirmo reizi - ir ar īpašu "garšu".

Ņamm, ņamm un čučēt

Artuss vēl kādu brīdi aplūkoja savu jauno, foršo grabulīti, un, kad ieliku aktivitātes centriņā,  priecīgs bija vien īsu brītiņu. Sāka nākt pie viņa 2 draugi, un abi vienlaicīgi - Niķis un Miega pele. Tad nu mazais sāka tā kā īdēt, paņēmu, samīļoju un zināju, ka nu būs laiks papusdienot viņam, un likties uz auss.

Guļamistabā mazo rūķi pabaroju, jau pēc pāris minūtēm, šis čučēja. Ieliku gultiņā, sasedzu, uzgriezu sildītāju, jo mums jau atkal te nekāds siltais nav. Un bērniņš turpina mierīgi čučēt. Viņš izskatās tik laimīgs miegā. To nevar izstāstīt. Tā vien gribas noglāstīt vaidziņu, sabučot mazo mīļumu. Tā mazā', mīļā sejiņa ar katru dienu arvien vairāk man dāvā īpašus, skaistus mirkļus..

Kaķis sargā viņu. Nogūlies blakus esošajā mūsu lielajā gultā kā šefs. Saritinājies starp spilveniem, dibens zem segas. Viņam arī laikam auksti.

Es, brokastis paēdusi, draudzenes vēstulīti izlasījusi, rakstīšu viņai atpakaļ. Pašlaik tāpat nesanāks nekādus lielākus darbiņus apdarīt - vīrs zvanīja, ūdens šodien nebūšot, iespējams, līdz pašam vakaram. Un arī ārā mēs netiekam, jo nav ar ko izrakties līdz šķūnim, kurā ir rati.. Vīrs šodien meklēs sniega lāpstu. Ļoti ceru, ka kādā veikalā te būs.

Grūti nāk, bet labi nāk

Biju sacerējusies, ka mazais kārtīgi pačučēs pusdienlaiciņu. Kārtīgi mūsu izpratnē ir 2 stundas no vietas, bet nekā, jau pēc pusstundas mazais bija augšā.

Niķīgs, miegains, bet iemigt no jauna neizdevās, paspēlējos ar viņu, jau pēc 20 minūtēm mazais atkal "lūzt nost", iemieg, pēc pāris minūtēm atkal augšā..  Neapmierināts, raudulīgs, te grib knupi, te negrib, te grib rokās, te izgāž punci, stīvējas un neko vairs negrib. Te atkal iemieg. Nolieku sev blakus dīvānā, pēc pāris minūtēm mazais augšā.

Nākošajā reizē, kad iemiga, aiznesu uz istabu, ieliku savā gultiņā. Tur jau bija augšā momentāli. Atkal niķīgs, raudulīgs, punčuks arī sapūties, grūti mazajam. Ar mūsu šito cīnīšanos klāt bija arī nākošā ēdienreize, kas bija ap trijiem. Tās laikā mazais atkal iemiga, ieliku gultiņā, kur pamodās pēc kādu piecu minūšu snaudas, un atgrūda vēl pieniņu.. Atkal raudulīgs, atkal nemierīgs.. Un tā vairākas reizes līdz pat puspieciem, kad mājās bija jau vīrs. Mēs bijām izmēģinājušies ar mazo visādi, te sedziņā ietinu, te aijāju klēpī, te vienkārši nolieku blakus, apsedzu kājiņas, te knupīti pieturu, te knupīti noņemu. Nu dikti grūti mazajam šodien.. Bet, kas grūti nāk, tas labi nāk, nu jau beidzot veselu stundu čuč.

Vīrs dabūja sniega lāpstu. Nu un? Mums tas ir svarīgi, jo beidzot varēja aizrakties līdz šķūnītim, kur stāv rati. Es no visas sirds ceru, ka rīt tiksim ārā. Un vēl ceru, ka rati nebūs galīgi izsaluši, sasegšu sedziņu iekšā un tikai tad mazo ar kulbiņu tur likšu, ha, ja vien slēdzene šķūnim nebūs aizsalusi..  Bet tāda nu ir tā ziema.

Mazajam laikam tāds pats aukstumpumpu liktenis, kā man, vīram vēl ta mazāk, bet man ik pa laikam viņas ir, šodien skatos, mazajam arī zem apakšlūpiņas maza aukstumpumpiņa. Noteikti kņud nabadziņam, smērēt arī neko nevar un arī jēgas nav, jo tūlīt ar rociņu viss smērējums tiktu izsmērēts.

Vēl viņam tādas dīvainas pumpiņas sametušās uz rociņām, tādas cietas, dažas pat palielas, pat iedomāties nevaru, no kā. Tādām parastām pumpām es sevišķu uzmanību nepievēršu, bet šīs man nu nemaz nepatīk, ceru, ka trešdien tiksim pie dakteres, gribu parādīt, kaut vai, lai dzirdētu, ka nav jāuztraucas.

Prieks mājās

Pirmīt priecājos, ka Artusiņš jau stundiņu čuč, bet nu jau ir augšā un abi ar tēti dzīvojas pa vienreizlietojamo paladziņu, tētis maina bikšeles puikam, runājas, mazais piržuļo, kājas vicina, laikam tomēr būs pieticis ar stundiņu, izskatās priecīgs.

Ap pusdienlaiku man bija patīkams pārsteigums, kad pamanīju, ka esmu nopelnījusi grāmatiņu par bērnu kopšanu, man tādas grāmatas ļoti patīk! Arī pati esmu iegādājusies. Bet vēl lielāks pārsteigums bija pirms pāris minūtēm, kad vīram stāstīju par jauniegūto grāmatu un pamanīju, ka esmu nopelnījusi arī priekš Artusiņa 3 mazās grāmatiņas par dzīvnieciņiem! Tiešām pārsteigums! Liels prieks, visi priecājamies, Artusam stāstu, ka viņš nopelnījis grāmatiņas par dzīvnieciņiem, viņš, protams, izliekas, ka saprot un smaida man :).

Patiešām LIELS paldies iepriekš Māmiņu Klubam par jaukajām balviņām!

Tagad tikai gaidām, kad janvāra sākumā mums tās atgādās draudzene :)

Tētis mājās

Paspēlējās abi čaļi, un nu vīrs, nevis atpūšas, kā vajadzētu pēc darba, bet viņam mieru neliekot paklājs - to viņš tagad berž, jo gribot, lai būtu tīrāks. Pirms tam izmazgāja grīdu. Es pa dienu biju putekļus noslaucījusi visur. Artusam stāstu, ka tētis gatavojas svētkiem. Grib, lai smuka eglīte tīrā mājiņā :). Ceturtdien meklēšot mums eglīti, nevaru sagaidīt, kad visi kopā varēsim to pušķot.

Bet tētis tik berž un berž, saku, lai atpūšas, nē, gribot pabeigt. Šajā ziņā mēs esam ļoti līdzīgi, nekad nav miera, vienmēr gribas, lai viss ir "tip-top". Artuss guļ aktivitātes paklājiņā un vēro tēti. Nepārprotami. Pagriezis galvu uz tēta pusi un ļoti nopietni un cītīgi vēro.

Es arī pastrādāšu, vākšu nost drēbītes no žāvētāja un gatavošos gludināšanai. Gatavošos, jo jāgaida, kad vīrs pabeigs darboties ap paklāju, tad likšu, lai tomēr atpūšas, pasēž pie mazā.

Atkal grūtais miegs

Kad abi ar vīru bijām apdarījuši mājas darbiņus, bija jau diezgan vēls ,pāri deviņiem. Mazais arī sāka kļūt niķīgs, Miega Pele mācās virsū, bet viņš vēl ar viņu gribēja mazliet pacīnīties.

Pēdējās dienās mūs ar vīru nomoka jautājums par to, ka Artuss, mūsuprāt, diezgan bieži atgrūž pieniņu, un reizēm pat ļoti daudz. Citreiz šķiet, ka viņš par daudz gaisu sarijies ēdot (tā ir rakstīts arī grāmatā "Trīs svarīgākie gadi"), bet dažreiz šķiet, ka viņš , mēģinādams visādos veidos roku dabūt mutē un pazīst, bakstoties pa mutīti vienkārši izrauj visu ārā. Vēl brīžiem izskatās, ka jo viņš aktīvāks, jo vairāk kustas, jo vairāk nāk ārā. Kaut arī vienmēr pēc ēšanas sagaidām atraudziņu, nezinu, ko domāt. Var jau būt, ka tas ir normāli, bet mūs tas tik un tā uztrauc, jo ir bijis pat tā, ka šķiet, visu, ko apēda, ar pāris piegājieniem izrāva ārā...

Tā nu mazais ilgi negribēja iemigt, šoreiz nebija tā, ka raudātu, bet arī knupi nevēlējās, tikai rokas gribēja mutītē dabūt, bet, kad tas neizdevās, sāka dusmoties, rociņas vicināt sparīgāk.. Gulēju blakus gultā, lai rociņas viņam neradītu lieku stresu, ieliku mutē knupi, cauri gultiņas redelītēm izbāzu savu roku un turēju, pašai nāca ļoti miegs, arī vīrs jau miga ciet, bet es vēl turēju. Vienā mirklī šķita, ka nu jau iemidzis, knupi palaidu, tas izslīdēja. Un še tev! Mazajam rausim acis vaļā kā pogas! Tiklīdz sāka atkal vicināt rociņas, atkārtoju gājienu ar knupi, līdz tomēr izdevās iemidzināt.

Es nekad nevaru pati aizmigt īsti, lai arī kā nāktu miegs, ja jūtu, ka mazais rausis vēl nečuč. Arī naktī parasti momentāni esmu augšā, ja mazais knosās.