Kalendārajam vecumam nav nozīmes! Svarīgāka ir pašsajūta!

Varbūt, ka esmu kļuvusi pārāk ātri par vecmāmiņu, jo neesmu līdz šim aizdomājusies kā būtu, ja būtu :) Manā uztverē kalendārajam vecumam nav nozīmes,galvenais ir tas,kā jūties.

{pic:1}

{pic:2}

Es jūtos gana jauna un man patīk koķetēt ar šo statusu - vecmāmiņa. Tiklīdz, kad kādam pasaku, ka esmu vecmāmiņa, tā sastopos ar izbrīna pilnu skatienu, neticību un tas man patīk, ka neizskatos pēc tipiskas ”omītes” :)  Es lepojos ar saviem fantastiskajiem bērniem un brīnumjauko mazmeitiņu.

{pic:3}

Visforšākais esot vecmāmiņai ir tas, ka tagad man ir ārkārtīgi liela vēlme baudīt katru mirkli kopā ar Danielu, pasmaidīt par viņas  nebēdnībām. Katrs mirklis kopā ar Danielu ir vienreizējs un neatkārtojams. Kad esam vecāki, tad mēs vienmēr steidzamies, svarīga ir karjera, mācības, draugi, materiālās vērtības utt. Tagad, kad esmu vecmāmiņa, man ir citas prioritātes. Un Daniela ir viena no svarīgākajām.

Vissvarīgākais, kas ir nepieciešams JEBKURAM cilvēkam ir mīlestība. Un Daniela man ir šis īpašais cilvēks, kuram vēlos to dot cik vien iespējams. Mīlestība nenozīmē kārums, jauna rotaļlieta, skaista kleita. Tā ir uzmanība, spēja uzklausīt un saprast šo mazo cilvēku.

Mums taču katram mēdz būt slikts garastāvoklis vai slikta pašsajūta. Un, reizēm pieaugušie nevēlas to saprast un respektēt, un saka, ka mazais ir niķīgs, vai nedara to, ko saka un ko vēlas pieaugušais. Bet tas taču ir tik dabīgi - uzklausīt un saprast. Ar Danielu šajā ziņā ir viegli - ar viņu mierīgi var visu izrunāt, izskaidrot un mazā nonāk pie pareizajiem secinājumiem. Man ar viņu ir viegli - praktiski niķu nav. Ja kādreiz arī kaut kas tāds sākas, mēģinu novirzīt viņas uzmanību uz kaut ko citu, interesantu, un tad jau viņai ir aizmirsies niķu cēlonis. :)

{pic:4}

Tā kā tagad Daniela dzīvo ļoti tuvu man, tad neatsaku, ja mani lūdz viņu pieskatīt. Parasti Kristīne zvana man un jautā: mammu, ko Tu dari, piemēram, pirmdien vakarā? Ja esmu aizņemta, tā arī pasaku, un tas tiek respektēts. Tad Kristīne meklē kādu citu aukli, visbiežāk manu otru meitu Lindu. Bieži mēs pieskatam Danielu divatā ar Lindu un izdomājam darīt ko interesantu, piemēram, cept picas. Tas ir tik aizraujoši skatīties, kā mazā uzloka piedurknes un līdz elkoņiem iebāž tās mīklā un mīca to, kā ar delnu smērē kečupu, kā palīdz rīvēt sieru utt.

Parasti neatsaku būt kopā ar Danielu. Un, reiz, kad astoņos vakarā viņa man zvana un jautā: vecmāmiņa tu atbrauksi pie manīm? :) Mēģināju teikt, ka ir jau vēls, ka rītdien braukšu viņu pieskatīt. Telefonā atskanēja patiesas raudas, no visas sirds. Nu kas man cits atlika? Ja mazā patiešām tik ļoti noilgojusies?! Protams, ka apģērbos un devos pie Danielas. Viņa mani sagaidot apķērās ap kaklu un pielipa kā dadzītis :)  Tas ir tik fantastiski to sajust. Un tā arī ir mīlestība.