Kā tas ir – būt tētim?

Jaunais tētis Jānis turpina rakstīt blogu par savu redzējumu uz bērnu audzināšanu, ģimenes vērtībām. Šajā reizē par to, kā tas ir - būt tētim.

Sveiciens visām Māmiņu kluba biedrenēm un biedriem!

Visas iepriekšējās nedēļas laikā līdz pat šodienai pēc bloga uzrakstīšanas un publicēšanas esmu guvis fantastiskas emocijas, atceroties dzemdību laika notikumus. Iedomājieties – šī viena lieta, kurai veltīju tikai mazumiņu no dienas uzlaboja visu manu nedēļu. Man burtiski aizmirsās visas negatīvās lietas, par kurām, pēc loģikas jeb pareizāk sakot - emocionāli, man bija jāsatraucas.

Šajā rakstā es centīšos izteikt savu redzējumu par ģimeni un kā tas ir un varbūt būs-  būt tēvam.

Ģimene dod fantastisku enerģiju un motivāciju. Tā vismaz ir man, jo esmu izteikts ģimenes cilvēks. Pirms nedaudz vairāk nekā gada, kad mēs ar sieviņu jau gaidījām mūsu dēliņu, es vēl mācījos augstskolā. Nerakstot gari un plaši, bija atlikušas vēl 2 nedēļas laika līdz pabeigšu skolu, tomēr neizprotamā kārtā (vēl šobrīd nesaprotu kā es to varēju pieļaut), man bija palicis nenokārtots viens priekšmets. Godīgi sakot, jau biju zaudējis cerības to nokārtot, kas nozīmētu, ka skolu togad nevarētu pabeigt. Lēnām jau sāku gatavot savu mammu un tēti, kā arī sievu šādam pavērsienam, kuri visi bija ieguldījuši ne mazums pūļu, sava laika un līdzekļu manā attīstībā.

Lai kaut kādā mērā mani mudinātu pabeigt skolu noteiktajā laikā, neviens man nedraudēja un neviens neteica – „Tev obligāti ir jāpabeidz skola šogad – ja nē, tad...”. Ģimene mani mēģināja iedrošināt, sakot – „Tu to vari izdarīt, ej un runā. Tu neko nezaudēsi - tu vari tikai iegūt”. Visu iepriekšējo laiku, kad domāju, ka es to nevarēšu, prāts man centās pamatot, kāpēc es to nevaru un, ja arī nepabeigšu, tad nekas jau slikts nenotiks – pabeigšu nākamgad.

Ģimenes faktors šajā gadījumā nostrādāja īpaši spēcīgi. Nebija tā, ka es nevēlētos pabeigt skolu noteiktajā laikā – tā bija mana karstākā vēlēšanās. Es vienkārši nespēju pārvarēt dažus savus personīgos trūkumus, kuru dēļ es domāju, ka nespēšu pabeigt skolu. Interesanti sanāk – es to ļoti vēlējos, bet tik tālu, cik es domāju, ka nevarēšu, es to arī nevarēju sasniegt...

{pic:1}

Tomēr ģimene man sniedza tik milzīgu enerģiju, ka viss, kas man šķita neiespējami, to es izdarīju 3 minūšu laikā. Pārējais bija tikai zināšanu un laika jautājums, ko visu paspēju un laimīgi pabeidzu skolu.

Šis ir tikai neliels piemērs par to, ko man nozīmē ģimene – fantastisku enerģiju, motivāciju un dzīvesprieku. Es bez ģimenes nebūtu nekas. Es vienmēr spētu sev pamatot, kāpēc es kaut ko nevaru izdarīt, kas lielākoties ir smieklīgi pamatojumi – pamēģiniet paši uzrakstīt uz papīra, ko jūs nevarat un kāpēc. Būs jautri, es garantēju. 

Kādēļ es rakstīju tieši šo piemēru? Tādēļ, ka es savam dēlam gribu būt tieši tāds tētis, kādi ir bijuši mani vecāki un ģimene kopumā. Ģimene man ir palīdzējusi un turpina palīdzēt visās dzīves jomās. Tā mani atbalsta un iedrošina, neuzspiežot un neprasot neko pretī. 

Nav jau daudz ko uzrakstīt par tēmu – kā ir būt tētim. Nenoliedzami tā ir fantastiska sajūta. Tas ir papildus prieks par katru sava dēliņa sasniegumu – pirmo smaidu, pirmo zobiņu, pirmo soli un vēl un vēl. Jo redziet – cilvēki pēc būtības jebkurā gadījumā izslēdz no apziņas vienu no divām emocijām – prieku vai bēdas. Tad, kad cilvēkam iet grūti un viņam ir depresija, un šķiet, ka nekas nav tā, kā vajag, tajā pašā laikā viņam ir tik daudz lietu par kurām priecāties. Un brīžos, kad esam un jūtamies laimīgi ir tieši tas pats – vai tad mums nav lietas, par kurām varētu satraukties un bēdāties, laikā, kad mēs izjūtam prieku? Mums katru brīdi zemapziņā ir tik daudz dažādu emociju. Tomēr tās, kuras mēs paceļam gaismā vai uz kurām mēs koncentrējamies, nosaka arī mūsu šī brīža sajūtas.

Esot tēvam, man ir tik daudz par ko priecāties brīžos, kad pašam neiet visai labi. Bet ziniet – es savas bēdas nemaz nepamanu. Vai man trūkst problēmu? Nekādā gadījumā – nevienam tās nav par maz. Es zinu, ka man ļoti daudz kā nav, ko es vēlētos – es vienkārši cenšos katru dienu kaut nedaudz izdarīt, lai tās iegūtu. Tomēr vēl vairāk man ir lietu, par kurām varu priecāties. Mēs visi ļoti labi zinām, kā mums nav, bet, vai mēs zinām un novērtējam to, kas mums ir? 

Kā tētis, es nenoliedzami cenšos un centīšos koncentrēties tikai uz pozitīvām lietām – dažkārt līdz pat riebumam pozitīvām, kā arī centīšos nepieļaut audzināšanā destruktīvu kritiku un salīdzināšanu. Pat ja salīdzināšana un kritika ir domāta kā joks. Mans vismīļākais piemērs ir šāds – atnāk dēls priecīgs mājas no skolas un saka tētim – „es dabūju 7 matemātikā”, un tēvs prasa – „bet kāpēc nav 10?” Dēls ir tik priecīgs par šo sasniegumu, jo tikai viņš zina, cik tas grūti ir nācis. Tomēr tēvs, lai gan tas ir domāts kā joks, šo sasniegumu dzēš vismaz dēla sajūtās.

Par salīdzināšanu kā tādu arī man ir savs stāsts. Nav runa tikai par to, ka katrs ir citādāks. Viens bērns attīstās ātrāk nekā cits, vienam talants ir vienā jomā, bet otram - pavisam citā. Tas tā kā ir pašsaprotami. Tomēr to bieži vien ir grūti saprast, pat ja to zina. Es arī sevi pieķeru pie domas – „mans dēls viennozīmīgi varēs izvēlēties ko viņš vēlēsies darīt, ja vien tas būs basketbols”. Un ja viņš to nesasniegtu, es būtu neapmierināts un viņam to pārmestu? Ļoti iespējams, ka nākotnē tā būtu, ja es pašos pamatos nemainītu savus uzskatus. Tas gan vairāk ir par tēmu – vecāku domu un nepiepildītu sapņu uzspiešana.

Bet runājot par salīdzināšanu – salīdzinot divas lietas, viena no lietām liksies daudz lielāka vai nozīmīgāka (vai gluži pretēji), nekā tā patiesībā ir. Iedomājaties – es lūgtu Jums salīdzināt bērnu, kurš vienā vecumā var pateikt „tikai” vienu vārdu un tādu pašu bērnu, kurš jau spēj skaidri izrunāt 20 vārdus. Ārprāts – mans dēls var pateikt tikai vienu, bet otrs jau 20? Bet vai 20 vārdi ir tik daudz un vai 1 vārds ir tik maz, cik mēs iedomājamies? Jo redziet – tad, kad mans dēls pasaka pirmo apzināto vārdu, es varu būt bezgala priecīgs vai arī nedaudz priecīgs un tomēr paturēt galvā domu – bet kāpēc cits var pateikt jau tik „daudz” un beigu beigās nejusties tik lepns. Izvēle ir katra paša ziņā. Es eju vieglāko ceļu – es esmu laimīgs.

Esmu lasījis interneta forumos un ikdienā, runājot ar vecākiem, ka daudziem ir ļoti liela interese salīdzināt savu bērnu ar citiem (nenoliegšu, ka zemapziņā arī man šāda interese ir) – „Vai tas ir normāli, ka mans bērns vēl nestaigā tik un tik mēnešu vecumā. Citi bērni jau staigā.. Vai man vajadzētu uztraukties?”

Vai arī „Kāpēc viņš var, bet Tu nevari”, „Redz kā tas izdarīja, bet ko tu tāds slinks?” Es teiktu apmēram tā – redz, mans dēls var pateikt vienu vārdu, jo viņam nemaz vairāk nevajag. Tad, kad viņš gribēs pateikt vairāk, tad arī pateiks. Vai arī „Redz ko viņš var, bet tu, savukārt, vari daudz ko tādu, ko viņš nevar”.

Tik tālu, cik es redzu no šodienas perspektīvas, es centīšos dēlu nesalīdzināt ar citiem, motivēt viņa izvēlētajā virzienā, necenšoties ietekmēt vai uzspiest kaut ko. Protams, ir jau arī iespēja, ka viņu motivēs bailes no zaudējuma nevis guvums, kas katram cilvēkam tomēr laikam ir dažādi, bet nevar teikt, ka viena motivācija ir sliktāka par otru. Tad, kad uzzināšu, kas manu dēlu motivē un, ja tās būs bailes, tad noteikti pateikšu arī kādu skarbāku vārdu.  

Es ceru, ka lasot šo blogu, jums bija kaut nedaudz interesanti. Tā es redzu savu, jaunā tēva lomu ģimenē – tāds kāds es esmu, tāds kāds es gribētu būt un tā kā es domāju.

Paldies, ka lasījāt un līdz nākamajai nedēļai. Ja nav slinkums, jūs komentāros varētu ierakstīt lietas, par kurām vēlētos dzirdēt jaunā tēvā viedokli, jo savādāk man šķiet (un laikam tā arī ir), ka rakstu tikai par to, kas man šķiet svarīgi :).

Ar cieņu,

Jānis