Kā mēs gaidījām savu auniņu un sagaidījām zivi

Pie sava bēbīša mēģinājām tikt trīs mēnešus ,bet tā kā nekas nesanāca, domājām ,ka lai nu paliek. Gan jau pēc tam. Sākšu strādāt un tad jau dzīve rādīs. Un, protams, dzīve visu saliek pa vietām.

 Aizkavējās mēnešreizes, bet tas tā dažreiz gadās, nesatraucos vairs. Pagāja kādas piecas dienas un domāju, laikam jau jāpārbauda, un ja nu?! Rezultāts bija divas strīpiņas:)) Tā nu pašā vasaras karstumā sākās mūsu gaidīšanas laiks.

{pic:1}

Mūsu ikvakara rituāli bija sarunāties ar mazo. Kopīgi ārstu apmeklējumi. Ar nepacietību gaidījām USG ,kad beidzot redzēsim kā tad izskatās bēbis puncī, jo tas viss bija tik interesanti un satraucoši. Katru dienu izdzīvoju pilnībā. Neko sev neliedzu, darīju visu ,kas ienāk prātā, ēdu visu ko gribēju, lasīju daudz māmiņu literatūru, tas bija ļoti skaists laiks.

{smallpic:2}

Vēl šodien atceros, kā sajutu pirmās kustības. Bija vakars, kad abi ar vīru bijām no darba mājās. Sēdējām uz grīdas, spēlējāmies ar kaķi un skatījāmies TV, kad pēkšņi sajutu tādu dīvainu sajūtu vēderā. Un sapratu ,ka mazais sācis kustēties. Vīrs uzreiz pielika roku un sacīja, lai šis vēl padauzās, un jau pēc mirkļa arī vīrs sajuta pirmās mazuļa kustības. Tā nu ar katru dienu viņš ņēmās ar vien vairāk. :) brīžiem sāpīgi, bet tai pat laikā ļoti patīkami.

{smallpic:3}

Cītīgi sekoju līdz punča apkārtmēriem un nevarēju sagaidīt, kad tad beidzot būšu apaļa. Man ļoti pati būt stāvoklī. Ja tas būtu iespējams, darītu to biežāk:)) Tik mīļš un uzmanīgs vīrs nekad nebija bijis:)) JO mazais tika ļoooooooti gaidīts.

{smallpic:4}

Ārsti bija izrēķinājuši ,ka dzimšanas datums varētu būt 4.aprīlis. Tad nu nospriedām ,ka būs auns tāpat kā tētis. Bet tā kā mazais ir ļoti nepacietīgs un nu ne kādi nevarēja palaist garām Lieldienas, tad nu piedzima jau 19.martā. Tā nu mūsu mazais auniņš pārvērtās par zivi. Kaut gan  paskatoties uz viņu-šķiet pilnīgs auns:)

{pic:5}

Šo visu rakstot un atceroties, man tik ļoti pietrūkst tā laika, ko varēju veltīt tikai sev un puncī augošajam bēbim. Un tik ļoti gribas atkal to piedzīvot.

Ilze Ābelīte-Goluba