Jolanta Gulbe - Paškeviča: primāras ir abu attiecības

Bērniņa piedzimšana ir viens no skaistākajiem mirkļiem ikvienas sievietes dzīvē, jo sieviete uz visiem laikiem iegūst jaunu lomu - viņa kļūst par māmiņu. Bet jāatceras, ka joprojām viņai ir vēl vairākas citas svarīgas lomas - viņa ir ne tikai māmiņa, bet arī sieviete un sieva savam mīļotajam vīrietiem. Rīga Radio 94.5 FM Māmiņu Kluba radio raidījumā viesojās Jolanta Gulbe - Paškeviča, 3 bērnu māmiņa, fantastiskas balss īpašniece, lieliska dziedātāja, kura atklāja savas domas par šo lomu sabalansēšanu savā dzīvē.

Mēs esam sievietes, māmiņas un reizē arī personības. Kā to visu pareizi sadalīt? Kā nepazust lomās un kā katrā brīdī izcelt būtisko?

„Ir ļoti liela atšķirība starp diviem pirmajiem, kas piedzima jaunībā un starp mazo, kas ir tagad – man tādā gudrākā vecumā piedzimis. Tas varbūt tā ir, ka sieviete vairāk pievēršas bērnam, bet tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no paša vīrieša. Ar trešo bērnu man nav sajūtas, ka tas viss ir tikai uz maniem pleciem. Es pat nesaprotu, kā meitiņa ir izaugusi, jo šķiet, ka tikai nesen viņa piedzima... Mēs ar Denisu esam visu laiku viens otram blakus kā mamma un tētis un nav šīs sajūtas, ka kāds no mums būtu kaut ko zaudējis vispār vai arī karjerā, jo dzīve rit visu laiku kopā!”. 

Bet ir forša sajūta tagad būt mammai, vai ne?

„Man bija tāds īsts atvaļinājums. Es biju patiešām nogurusi un gribējās dzīvē ko mainīt, un es tā gaidīju to mirkli, kad es ar meitiņu būšu mājās, iešu pastaigās un varēšu padomāt par to, ko es no dzīves vēl vēlos.”

Vai tu sevi kā īpaši noskaņoji tam, ka būsi mamma?

„Tāda īpaša nekāda sagatavošana varbūt nebija, jo mēs kopā pieņēmām šo lēmumu, ka mēs vēlreiz to gribam. Bet tad, kad es jau biju stāvoklī, es sapratu, ka tagad dzīve nebūs vairs tāda, kāda bija. Un pats interesantākais, ka savu darbu es patiešām un pa īstam iemīlēju tikai tad, novērtējot to un pieņemot, ka tas ir tieši tāds. Es strādāju daudz nevis darba pēc, bet gan izbaudot katru uzstāšanos, katru nodarbību... Pie manis atnāca kaut kāda apziņa. Dzīves mīlēšana. Mīlestība uz dzīvi.”

Ko mums vispār, sievietēm, nozīmē mātes loma? Kas tas mums ir un ko tas sevī nes priekš mums?

„Es nevaru bez bērniem. Man vienreiz vecākā meita parēķināja, cik man būs gadi, kad jaunākā meitiņa sasniegs ap 20 gadu vecumu, un pateica, ka es visu mūžu ņemos ar bērniem, un pajautāja, vai nav jau laiks dzīvot savu dzīvi. Bet es esmu laimīga, jo es dzīvoju paralēli, es neko nepazaudēju. Es pat nevaru  iedomāties, ka man Jasmīna izaugs un man nebūs vēl kāds mazais. Man vajag, lai ir gan karjera, gan bērni, es nevaru tikai vienu vai otru..."

Kā tu sabiedrībā jūties kā mamma?

„Kā mamma es laikam jūtos labāk tagad, ar trešo bērnu, nekā ar 2 bērniem. Es jūtos bagāta, jo kad jaunākā meita pagājušajā gadā piedzima, es pēkšņi aptvēru, ka man tagad ir 3 bērni! Un es sajutos tik labi, un man šķiet, ka arī sabiedrībai pret tevi ir daudz pozitīvāka attieksme, ja tu esi mamma.”

Kā mēs gribētu, lai mūs uztver sabiedrība? Kā mēs gribētu, lai par mums domā, rūpējas? Tu dzīvo, lai izdzīvotu, jo tu saproti, ka tev taču ir, par ko parūpēties un viss būs kārtībā, vai ne?

„Patiesībā, man ir tā, ka piedzima mazais, trešais bērniņš, man dzīvē viss sagriezās kājām gaisā, arī vērtību skala – uz labo pusi, uz pareizo pusi. Lietas, kas agrāk šķita svarīgas, kļuva mazsvarīgas. Priekšplānā izvirzījās cilvēka vērtība kā tāda. Paldies saku savai ģimenei, līdzcilvēkiem, jo mēs esam ļoti lielā harmonijā. Un esam vienotībā arī audzināšanas jautājumos. Tā vieglāk veidojas dzīve. Un cenšamies nebāzt degunu citu cilvēku dzīvēs, jo tad nav laika dzīvot harmoniski savu dzīvi.  Es esmu laimīga. Nav par ko sūdzēties, jo viss pārējais ir tik ļoti pārejošs... Ja ir kādas problēmas, pirmkārt, nedzīvo tām līdzi! Paliec klusu! Ieklausies sevī, un dzīve visa sakārtosies! „

„Runājot par mazo Jasmīnu – viņa mums ģimenē ienes tik daudz prieka, ka viss liekais atkrīt automātiski. Viņas pirmie smiekli, pirmie soļi, runāšana... Smieklīgie, jaunie vārdiņi. Mums tagad ir arī ļoti daudz smieklu starp pieaugušajiem!”

Cik lielu nozīmi tam, kāda esi mamma, spēlē mūsu personība?

„Man ļoti patīk teiciens – Bērni saudzē mātes, bet mātes saudzē bērnus. Tā ir pilnīga patiesība, ko es arī redzu ar katru savu bērnu, tas maina arī mani. Mācot bērnu, palīdzot viņam saprast vērtības,  koriģējot, es esmu spiesta iekšēji griezt ratus, sviras – domāt un meklēt  veidus, kādos katru no bērniem saprast. Katrs no viņiem ir citādāks.”

„Mammai ir jābūt mammai, mamma nevar būt draugs. Tā bija tāda kā pagātnes pieredzes kļūda. Es mēģināju būt kā draugs, daudz ko ļāvu, un, kad man jau kāpa uz galvas, sapratu, ka autoritāte ir jādabū atpakaļ. Tas bija smags process un vairāku gadu garumā man nācās celt, būvēt no jauna attiecības ar vecāko meitu.”

Kā bagātināt savu personību, lai mēs būtu pilnvērtīgākas visās savās lomās?

„Es uzskatu, ka dzīve audzina personību. Ja tu esi atvērts, tad zināšanas, bieži vien (man tā ir bijis) atnāk īstajā brīdī. Ja tu esi atvērts, ej līdzi dzīvei un laikam, nenoslīksti kaut kādās savās problēmās, tad viss ir ar tevi kārtībā. Viss šajā dzīvē ir ļoti loģiski.”

Lielie dzīves pārdzīvojumi nes to labāko skolu, un to mēs izprotam tikai pēc laika.

Kas ir tas, ko bērni no mums gaida, un kā mums to sniegt?

„Man mājās ir tagad divi pusaudži, un īsti tagad viņiem jautāt, ko viņi grib, nedrīkst.  Grib visu ko, ko viņiem tagad nevajag gribēt. Negrib mācīties to un šito, un beigās negrib neko..  Ļoti interesanti, ka tagad, audzinot lielo meitu, es bieži sazvanos ar savu mammu un jautāju viņai – Mamm, kā bija tad, kad tu audzināji mani?, - un tad man ir svarīgi zināt, kā mēs toreiz rīkojāmies, un kādas bija manas reakcijas. Es skaidri atceros arī sevi un, ja es nolieku meitai stingras robežas, nosaku, ka būs tā un ne savādāk, jo es viņai gribu tikai labu, nevis uzspiežot, bet pasakot – Tas tev nāks par labu, viss būs labi, uzticies man! -, viņai tas palīdz. Mēs nelaižam viņu pašplūsmā. „

Ir svarīgi atrast zelta vidusceļu. Un labi, ka ir vecmāmiņas, kas palīdz atjēgties, saprast, kas notiek, un sniegt noderīgu padomu.

Cik nozīmīga ir mūsu partnera loma tajā, kādas mēs esam kā mammas?

„Paldies Dievam, ka man blakus ir brīnišķīgs cilvēks. Mana dzīves atziņa ir tāda – Primāri ir tiešām abu attiecības. Pirmkārt, ja cilvēki viens otru ir atraduši, viņi ir laimīgi, viņiem ir labi kopā, nav tā, ka viens piesedzas ar otru un otrs ir otra ēna. Viņi saprot, kāpēc viņi ir kopā. Viņiem kopā ir labi, viņi ir draugi, kolēģi, mīļotie, sabiedrotie, viens vesels. Un tad, kad ģimenē ienāk bērniņš, viņš ir tikai kā viņu auglis. Atvasinājums no šīm attiecībām, kurš aug ģimenē. Un, ja attiecībās nav viss kārtībā, bērns neko neatrisinās. Un bērni jūt, ka dvēselē vecāki ir šķirti, lai gan dzīvo zem viena jumta.”

Kā sievietēm, kas audzina vienas pašas bērnus, izpildīt veiksmīgi šo mammas lomu?

„Sievietēm vienām ir ļoti grūti audzināt bērnus, lai arī kā viņas censtos. Nav balansa. Pārsvarā, diemžēl, ir tā, ka apkārt ir tieši sievietes – mammas, vecmāmiņas, un trūkst tomēr vīriešu. Nav ideālu recepšu, kas palīdzētu saprast, kā audzināt bērnu vienai. Sākas izdzīvošanas skola, kas liek saprast, cik stipras katra mēs esam. „

Kā ir ar taviem „Es GRIBU, es DARU!”?

„Nu agrāk es nemācēju balansēt, es biju pazudusi zem visa tā dzīves jūga, bērnu audzināšanas, citu vēlmju apmierināšanas. Un apmēram 10% es cīnījos par sevi. Esmu tagad apmetusi kūleni, ieviesusi dzīvē korekcijas. Un man nav vairs neskaidrību. Es gribu būt savam vīram sieva, saviem bērniem māte, saviem tuvajiem draudzene. Es patiesībā savu personību esmu atguvusi tikai tagad, pa īstam, šādā veidā. Un, ja personība ir vesela, tu spēj būt vīram sieva, bērniem māte utt. , sabiedrībā vesela personība. Tu sāc kaut ko radikāli lauzt kaut ko.”

Klausies Māmiņu Kluba radio raidījumu Riga Radio 94.5 FM katru otrdienu no plkst.13:00 līdz 14:00!

Kristīne Damškalne, Māmiņu klubs

Foto: LETA/Ieva Čīka