Elizabetes pirmā oficiālā ciemiņu pieņemšana

Pirmie trīs mēneši- ir iepazīšanās, adaptācijas periods, lēnām ģiemene ieet sev ierastā ritmā.

Kā arī vecāka gada gājuma cilvēki ticēja, ka pie jaundzimušā līdz bērniņš nesasniedz trīs mēnešu vecumu nedrīkst nevienu, izņemot pašus tuvākos laist, šis ticējums vairāk tika saistīts ar māņticību, jo cilvēki ticēja, ka ciemiņi, kas nav īpaši labvēlīgi noskaņoti pret jauno ģimeni, var uzlikt tā saucamo “Ļauno aci”. Arī mūsdienās ir cilvēki, kas šādiem vai citāda veida ticējumiem tic. Būtībā, nekas jau nav bez pamata, tikai tagad šo māņticību skaidro mazliet savādāk. Bērnam- pēc deviņu mēnešu būšanas “mammas punci”- ir nepieciešams šis adoptācijas periods, imūnsistēmai ir jānostabilizējas, kā arī pārāk daudzi jauni iespaidi nav vēlami.

Elizabete ar saviem krustvecākiem.

Elizabete ar Omīti.

Elizabete ar veco mammu

Pirmos trīs mēnešus pie manis ciemos bija tikai Elizabetes topošie krutvecāki, nu jau krustvecāki un vecvecāki, vairāk es nevienu neaicināju, jo biju plānojusi, kā man ģimenē tas ir ierasts, rīkot raudzības.

Raudzības ir lielisks iegansts atjaunot draudzību ar sen aizmirstiem draugiem. Elizabetes raudzībās saaicināju, gan savus, gan Elizabetes tēta radus un draugus.

Raudzībām sāku gatavoties aptuveni mēnesi iepriekš. Tā kā mania meitai paritēja trīs mēneši maijā- nolēmām pašas raudzības rīkot svaigā gaisā “Zaķu Pļavā”, jo pirmkārt es biju rēķinājusies aptuveni uz trīsdesmit cilvēkiem (ieskaitot bērnus), kā arī šeit ir Latvijas valsts meži sakopuši šo teritoriju, izveidojuši galdiņus ar nojumēm, ugunskura vietas un skatuvīti.

16.maija sestdiena bija silta un saulaina- viss liecināja par to, ka manas meitas raudzības būs izdevušās, kas tā arī bija.

Raudzībās katram viesim izniedzu pasākuma programmu, kā arī ballītes cepuri, kas bija arī vienojošais elements.

Raudzībās mēs pasniedzām diplomus- jaunajai mammai, jaunajam tētim, topošajai krustmātei, topošajam krusttēvam un vecvecākiem.

Pasākuma laikā visi viesi rakstīja Elizabetei vēlējumus uz plakāta, kā arī varēja mest speciāli izveidotā vēlējumu urnā, kuru mēs vaļā neesam vēruši vēl šodien- to atvērsim- tad kad Elizabetei aprites astoņpadsmit.

Viktorīna.

Pasākuma plānā ietilpa arī viktorīna- “Kurš labāk pazīst Elizabeti.” Stafetes - ar simboliskām piemiņas balvām.

Arī Radžers tika pie savas cepurītes.

Pasākuma noslēgumā- katrs viesis saņēma savu piparkūkas zaķi.

Viss pasākums tika filmēts- un viesi bija apmierināti, kā arī mazā Elizabete jutās labi un priecājās līdzi pārējiem. 

***

Pastāsti arī Tu par sava bērniņa raudzībām, iesūtot ziņu šeit!