Dzīves likumi, kas nosaka lietu kārtību

Sveiciens visiem Māmiņu kluba biedriem!

Šo rakstu atkal gribu veidot kā nelielu diskusiju. Vēlētos, lai jūs izteiktu savu viedokli par tēmu – likumi.

Nesen lasīju par vienu tēvu, kuram ir 12 bērni. Intervētājs tēvam jautāja – „Kā tas var būt, ka Jums ir 12 bērni, bet Jūs esat tik mierīgs un nosvērts un jūsu ģimenē gandrīz nav strīdu?” Uz ko tēvs atbildēja – „Es saviem bērniem neesmu uzstādījis nevienu likumu, jo redziet – jebkurā gadījumā manas vērtības var nesakrist ar bērnu vērtībām. Tas, ko viņi dara, var būt citu iemeslu vadīts, nevis to, kurus es redzu. Tie būtu tikai un vienīgi mani likumi, kuri agri vai vēlu tiktu pārkāpti un tad es justos bēdīgi, un pārmestu to saviem bērniem...”

Es uzskatu, ka tie ir ļoti patiesi vārdi. Ja mēs kādam uzstādām likumus, kā viņam ir jārīkojas, agri vai vēlu šis likums no mūsu redzes punkta tiks pārkāpts. Ne velti psihologi vecākiem stāsta, ka nedrīkst pārmest bērnam par viņa darbiem vai nedarbiem, jo bērna domas, darot šo konkrēto lietu, var nebūt tās, kuras mēs tajās saskatām. Mēs saskatām nedarbu - bērns speciāli dara tā, kā nevar vai tā, kā mums nepatīk. Bet tas ir arī cits stāsts, par kuru varbūt uzrakstīšu nākamreiz.

Redziet, šie ir tikai un vienīgi mūsu likumi. Nevienam citam nav jādzīvo pēc mūsu likumiem. Pat arī tie „likumi”, kuri ir vispārpieņemti sabiedrībā.

Es arī savā dzīvē esmu uzstādījis kaudzi ar likumiem kā visam ir jābūt. Sievai ir jādara tas, bērnam cits un vecākiem vēl kaut kas. Ja viņi to nedara, tātad, pārkāpj manus likumus, pēc kā es jūtos it kā piekrāpts.

Un piemērus var sameklēt katrā situācijā. Ir tik daudzas reizes dzīvē, kad kāds izdara tā, kā mums nepatīk. Tas mums rada milzum daudz stresa un nepatīkamas sajūtas.

{pic:1}

Piemēram, es esmu ģimenes cilvēks. Automātiski šis top arī par manu likumu, jo uzskatu, ka visiem manā ģimenē ir jābūt tādiem. Nenoliedzami, ja kādā brīdī jebkurā tā izpausmē es uzskatīšu, ka šī mana vērtība – ģimene, ir pārkāpta, es jutīšos slikti. Tas pat var nebūt tieši saistīts. Tās var būt lietas, kuras es savā prātā esmu sasaistījis, ka tā rīkojas ģimenes cilvēks, bet tā viņš nedrīkst darīt.

Savstarpējās attiecībās mēs vienmēr izveidojam likumus, kurus otra puse pārkāpj. Man pašam dzīvē ir bijušas ļoti daudzas reizes, kad es nesaprotu – nu kādēļ otrs cilvēks tā rīkojās? Tas laikam tādēļ, ka viņš mani nemīl...viņš to dara speciāli, lai ieriebtu.. Viņš nesaprot, ka tas ir slikti... Protams, ka viņš nesaprot, ka mēs domājam, ka tas ir slikti. Pēcāk izrunājoties mēs saprotam, ka pirmkārt, viņš nemaz nebija domājis tā, kā mēs to uztvērām. Otrkārt – tas nav viņa likums.

Visbiežāk likums nozīmē – kā kaut kam ir jābūt vai kā kādam ir jārīkojas.

Ir divi veidi kā noņemt lieku stresu, ja kāds pārkāpj mūsu likumus. Pirmais – vajag otram izstāstīt par saviem likumiem. Neviens nesaprot un nevienam nav jāsaprot, ka kāda konkrēta lieta tev ir svarīga.

Mans likums ir tāds, ka sievai man ir jāstāsta pilnīgi viss un vienmēr, jo tā rīkojos es. Pat vismazākie sīkumi. Atceros, ka esmu sievai pārmetis to, ka viņa man nav kaut ko izstāstījusi laikus, tātad - viņa pārkāpa manus likumus. Es varu pārmest viņai to, bet šajā gadījumā mēs abi jutīsimies slikti. Vēl jo vairāk es sadusmojos tad, kad sieva to neuzskata par kaut ko īpašu. Es saku – bet kā? Vai tad tu nezini, ka man tas ir svarīgi???

Un šeit sievai neko nevar pārmest, jo viņa tiešām to nezināja un tas nav viņas likums – tā viņa nerīkojas. Ja arī tu izstāsti par savu likumu, bet otrs to neņem vērā, tad jācenšas ir izskaidrot, ka tas patiešām tev ir svarīgi un tu jutīsies bezgala slikti, ja šis likums tiks pārkāpts.

Atceros, ka skolas laikos manam tētim bija likums, ka pēc eksāmena ir jāuzzvana vecākiem un jāizstāsta kā gāja. Es šo likumu zināju un centos rīkoties saskaņā ar to. Tomēr mans jaunākais brālis to nezināja. Šajā situācijā tētis bija dusmīgs. Viņš teica – „Es nespēju iedomāties tādu lietu, ka bērns neuzzvana pēc eksāmena un neizstāsta, kā ir gājis”. Tā, protams, būtu labi, ja mans brālis uzzvanītu, bet tas nav viņa likums. Šajā gadījumā tikai un vienīgi tēta likumi tika pārkāpti. Man godīgi sakot ir tāds pats likums, bet apzinos, ka nevaru pārmest citiem, ja viņi nerīkojas saskaņā ar manu likumu. Nesanāk jau, bet cenšos.

Otrais – ir jāmaina kāda mūsu likuma nozīme jeb jāatvadās no šī likuma. Tas, ka kāds rīkojas pretēji mūsu uzstādītajiem likumiem, mēs tam piešķiram negatīvu nozīmi. Šī lieta pēc savas pamata būtības nav slikta, ja otrs cilvēks tā rīkojas – viņš tajā neko sliktu nesaskata, jeb tas nav viņa likums – tas nav tā, kā viņš rīkojas. Pat runājot par tādām lietām, kuras it kā liekas pašsaprotamas. Ļoti iespējams, ko otram cilvēkam bija pavisam cita motivācija – viņš tajā saskatīja daudz vairāk guvuma nekā zaudējuma. Var jau būt, ka tas no mūsu puses ir galīgi nepieņemami, bet mēs varam censties izprast – varbūt tiešām ir kas tāds, kādēļ viņš tā rīkojas.

Lai nu kā tur nebūtu, es uzskatu, ka ļoti liela daļa mūsu dzīves pārdzīvojumu ir saistīti tieši ar to, ka kāds neievēro mūsu likumus. Liela daļa mūsu strīdu ir dēļ tā, ka kāds neievēro otra likumus. Mēs otrai pusei to pārmetam un abi jūtamies slikti. Saviem bērniem mēs arī esam izveidojuši neskaitāmi daudz likumu. Varbūt pat nedomājot to tādā izpratnē, ka tas ir likums.

Es ceru, ka jūs sapratāt manu domu, tādēļ gribētu dzirdēt jūsu domas par tēmu – likumi.

Paldies!

Ar cieņu,

Jānis