07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Man ir nedaudz dīvaina sajūta kā es tagad tā esmu sākusi un turpināšu publiskot savu dzīvi. Parasti visi cenšas to pasargāt, bet es te visu tā, nu gandrīz, kā uz paplātes. Patiesībā es nemaz neapšaubu, ka man tas bija ārkārtīgi nepieciešams, jo jutu, ka gribu izpausties.
Tā kā vienmēr esmu bijusi ļoti aktīva un sabiedriska, šī grūtniecība, kas vairāk saistās ar piespiedu slaistīšanos pa dīvānu, manī ir radījusi stresu par to, cik mana dzīve ir kļuvusi garlaicīga, neinteresanta un nomācoša. Tamdēļ saku-aiziet! Varbūt jums patiks mani stāsti un es arī gūšu sava veida piepildījumu.
{pic:1}
Grūtniecība jau no paša sākuma bija brīnums, jo mazais izvēlējās sevi pieteikt brīdī, kad man bija visvairāk skriešanu. Nezinot par viņa esību, es dabūju jaunu darbu, izturot 2 intervijas, kārtoju nepieciešamos dokumentus kā jau pie angļu birokrātijas un biju totāli noskrējusies apgūstot visus savus jaunos pienākumus. Tā nu pēc 3 nedēļām es sāku saprast, ka TAS ir noticis.
{smallpic:2}
Man nevajadzēja nekādus testus, es to vienkārši jutu. Atceros to Svētdienas rītu, kad pateicu vīriņam...eh, cik tas bija mīļi. Protams, viņš gribēja redzēt pierādījumus. Nākamajā nedēļā tika arī veikti 2 testi viņam par godu. Šajā laikā jau biju plānojusi un arī nācās pašai veikt garo ceļo uz Londonu, jo apzinājos, ka bez zālēm es mazo nesaglabāšu. Draugi arī palīdzēja un es saņēmu visu nepieciešamo. Runājot par zālēm, jā, Anglijā vairāk atbalsta dabisko atlasi un līdz 12 ned. Sieviete netiek pieņemta pie ārsta un netiek glābta grūtniecība, ja arī kas notiek. Tā nu es turpināju lietot folijskābi un sāku dzert arī magniju + duphastonu zemā progesterona dēļ. Arsenālā bija arī zivju eļļa, grūtnieču vitamīni un viss pārējais, kas varētu līdzēt. Tā rīkojas sieviete, kura ir pārcietusi 2 zaudējumus.
Tā kā šeit ir noteikumi, ka pirmā vizīte ir jāpiesaka pie ģimenes ārsta, tad arī 7 nedēļās pirmo reizi gāju pieteikties kā grūtniece. Nākamo vizīti nācās pašai pieteikt pie vecmātes un to es varēju sarunāt tik uz 10. nedēļu. Šajā gaidīšanas laikā darbā biju arvien vairāk nomocījusies, nespēju koncentrēties darbam, bija ļoti liels nogurums un īstenībā arī pilnīga vienaldzība, jo domāt es spēju tikai par to kā rīkoties tālāk, lai nenodarītu pāri savam mazulim. Tā kā strādāju nakts maiņas otrā dienā vispār nebiju runājama, jo jutos pilnīgi sabeigta.
11. grūtniecības nedēļā es uzrakstīju atlūgumu. Sapratu, ka tas nav iespējams. Vismaz manā gadījumā nē. Nepieminēju, ka apm. No 6. līdz 10. ned. Man arī bija nepārtraukti nelabi, bet ar to es tiku galā regulējot ēšanas režīmu un guļot. Nosolījos sev, ka nevemšu ārā tik grūti apēsto ēdiena mazumiņu un man tas arī izdevās....pods nebija mans draugs. Kopš aizgāju no darba jutos fantastiski. Atpūtos.
Tam sekoja pirmā vizīte pie vecmātes (šeit grūtniecības laikā ginekologs netiek apmeklēts un TUR neviens nelien). Vizīte bija stundu gara, kuras laikā mēs pārrunājām pilnīgi visu, kas un kā, kur un cik, kādā veidā....jutos ļoti aprūpēta, apčubināta un patīkami pārsteigta, ka cilvēks, kuram es nemaksāju neko, var būt tik jauks un profesionāls.
Man nav neatbildētu jautājumu par viņu medicīnas sistēmu un to, kas ar mani notiks tālāk. Katrā vizītē tiek sarunāta nākamā, lai kur pilsētā tā arī būtu, jo asins un visu pārējo analīžu ņemšanai man bija atsevišķa vizīte slimnīcā pie speciālista. Arī sonogrāfija tika ieplānota laicīgi. Man ir atnākušas jau 3 vēstules ar nākamajiem plāniem manis aprūpē un jūtos labi, ka zinu, kad un kas notiks.
{smallpic:5}
Drošības sajūta, kas ir tik nepieciešama katrai jaunajai grūtniecei. Esot brīvam cilvēkam man atradās arī daudz vairāk laika angļu valodas studijām. Mācos vietējā koledžā Kembridžas filiālē. Ja pagājušajā gadā man valoda ļoti strauji auga un es jau pusgadā biju gatava kārtot visus gada eksāmenus un gada beigās jau nākamā gada eksāmenus, tad šogad sakarā ar ilgo ārstēšanos Latvijā un grūtniecību es tā tik tieku līdzi.
Lai vai kā esmu visu panākusi un nākamnedēļ man ir 2 gala eksāmeni. Lepojos, ka esmu sasniegusi šo līmeni 2 gados, jo šeit dzīvojot nākas sastapt tik daudz cilvēku, kuri 5 un 10 gadu laikā nespēj apgūt valodu. Šai reizei domāju, ka stāsts ir gana izsmeļošs, lai turpmāk būtu viegli sekot notiekošajam.
{smallpic:3}
{smallpic:4}