Blogot sāk topošā māmiņa Inga!

Man ir liels prieks ,ka varu internetā sekot līdzi jūsu jaunumiem un vienmēr arī noskatos Māmiņu kluba raidījumus, kaut arī mums vēl nav bērnu.

Tā nu pamanīju iespēju rakstīt savu blogu un nolēmu pieteikties, jo man šķiet, ka dažādība ir viena no lietām, kas piesaista interesi. Mūsu situācija ir pavisam atšķirīga, jo mēs ar vīriņu pirms vairāk kā diviem gadiem nolēmām mainīt savu dzīvi pārceļoties uz Angliju.

Latvijā mums abiem bija labi darbi profesijās un krīze vēl nemaz nebija sākusies. Es esmu medmāsa un vīrs apsardzes darbinieks.

Pazīstami esam jau ļoti sen, man bija 14,kad skolā satiku viņu un manu 15 dzimšanas dienu mēs jau svinējām kopā, bet pāris mēs vēl nebijām.(Šobrīd man ir 28 un vīram 31) Pēc skolas beigšanas mēs tā arī netikāmies līdz viņš mani atrada „draugos”! Šī tikšanās arī kļuva par liktenīgo. Šogad augustā mēs svinēsim 3. kāzu jubileju, nesteidzamies precēties, jo arī ja cilvēku pazīsti vajadzēja kopā padzīvošanas laiku.

Bērniņu jautājums mūsu ģimenē vienmēr ir bijis grūts, jo pirmo mazulīti es zaudēju jau 5. grūtniecības nedēļā. Otrais mazulītis pieteicas neilgi pirms  kāzām un mēs abi bijām tik laimīgi, ka šoreiz jau nu noteikti izdosies. Darbā sarunāju, ka varēšu darīt vieglākus darbiņus un sāku par sevi vairāk rūpēties, lai mazajam viss būtu labi. Tomēr pienāca arī liktenīgā diena, kad man bija pirmā ultrasonogrāfija uz 12 nedēļām. Tad arī uzzināju šausmīgos jaunumus, ka mūsu mazajam arī šoreiz nav izdevies izdzīvot un sirsniņa ir apstājusies.

Es neatceros, kā un cik ilgi es klīdu pa Rīgu līdz nonācu pie draudzenes, arī pārējā nedēļa bija miglā tīta. Tam sekoja vairāki ārstēšanās kursi, jo izrādījās, ka pie vainas ir infekcijas un zemais progesterons.

Dzīvojot Anglijā, es arī turpināju braukt uz Latviju atvaļinājumu laikā un pārbaudīt, apārstēt visas kaites. Šobrīd mums atkal ir priecīgi jaunumi, jo gaidām savu trešo mazulīti.

Pēdējā ārstēšanās notika decembrī un janvārī atgriežoties Anglijā mēs atsākām mēģināt. Nu jau mēs esam tikuši līdz 16. grūtniecības nedēļai un pirmā ultrasonogrāfija bija vienkārši brīnišķīga. Tas bija tik aizraujoši un emocionāli redzēt savu mazo mājam ar rociņām un noticēt, ka tas patiešām notiek ar mani. Brīnums. Šeit man tiek veiktas visas nepieciešamās analīzes un pievērsta īpaša uzmanība kā riska grupas grūtniecei.

Emocionāli tas viss ir bijis ļoti grūti, jo pārdzīvojumi ir milzīgi, kā arī tas, ka esi nošķirts no saviem mīļajiem, draugiem un Latvijas brīdī, kad visvairāk gribētos dalīt savu prieku ar mājiniekiem. Bet tas jau ir garš stāsts. Katrā ziņā domāju, ka mans stāsts varētu palīdzēt citām sievietēm un mammām redzēt abas puses un dzīves dažādos apstākļos. Pozitīvo un negatīvo, ilgas un priekus.

Varu pateikt arī to, ka esmu pilnībā izlēmusi atgriezties Latvijā tiklīdz mazais būs klāt un nedaudz apvēlies, jo šī spriedze un dzīve cīņā par savu vietu ir darījusi savu. Šķiet, ka stāsts īsumā ir galā.

Uz tikšanos, Inga