Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Šodien tiešām sabijos – pusstundu slēpos aiz kokiem, kur bērns mani neredzēja, palikdama attālumā, lai lielu briesmu gadījumā bērnu paglābtu. Mans puika mierīgu sirdi lēkāja pa peļķēm, meta peļķēs akmeņus, maisīja peļķes ar zaru, nemaz nesatraukdamies, ka manis nav klāt un mani neredz.
Viņam garām gāja cilvēki, noskatīdamies, bet neko neteikdami. Kad pagāja tālāk un pamanīja mani, apjautājās, vai tas mans bērns, nosmējos, ka gaidu, kad viņam manis sāks pietrūkt. Pakaļ aizgāju vien tad, kad 2 dzelzceļa darbinieces gāja viņam klāt, jo sapratu, ka šīs arī satraukušās par noklīdušu bērnu. Jāpiebilst, ka bērnam šobrīd 2,2 gadi, runā saprotami vecākiem un tiem, kuri biežāk ar viņu kopā, bet svešiem nesaprast.
Šī nav pirmā reize – tādas reizes ir regulāri, principā 98% gadījumu, kad esam izgājuši pastaigāties ar kājām. Nezinu, vai man būt apmierinātai par to, ka mans bērns tik patstāvīgs?!
No svešiem nebaidās tik tālu, kamēr tie ar viņu runā. Ja grib pieskarties, pagriežas un iet vai skrien prom – to nepieļauj. Protams, arī man pie rokas neiet, taču to it kā neuzskatu par sliktāko, kas ar mums pastaigas laikā var notikt.
Prātā iešaujas tik radikālas metodes kā pastaiga pavadiņā, vai arī sveša onkuļa sarunāšana, kas aiznes prom kādu gabaliņu, jo tiešām katru pastaigu gaidu ar kādiem piedzīvojumiem. Dubļainas un slapjas drēbes mani sen kā vairs nesatrauc. Galvenais, ko no pastaigas gribētu – lai nebūtu nepārtraukti jāskrien pakaļ no manis prom bēgošam bērnam, lai viņam būtu bail, ja redz, ka eju prom, vai arī ja mani vairs neredz.
Piebildīšu, ka istabā ir cita situācija – staigā man pakaļ īdēdams. Pēdējā laikā mazliet mazāk, bet līdz 2 gadu vecumam viņam istabā pastāvīgi bija garlaicīgi. Turpretī laukā, ja gāja pa viņam interesantu ceļu, savām kājām notipinās 3 stundas un pat doma nebūs, ka noguris.
Līdz šim audzināšanā darīju pilnīgi pretēji tam, ko teica „vecas tantes” – ņēmu rokās, kad vien bērns to gribēja, atsaucos uz katru viņa pīkstienu, noliku „savas lietas” malā, lai apmierinātu viņa vajadzības. Pēc tā, ko prognozēja „vecās tantes”, manam bērnam būtu bijis jābūt memmītim pēc pilnas programmas, taču situācija ir absolūti pretēja – viņam mani nevajag!
Lieta tāda, ka no 1.septembra plānots uzsākt bērnudārza gaitas, bet bērnudārza sēta atrodas 10 metru attālumā no mūsu daudzdzīvokļu mājas. Bērnudārza sētai vārti stāv neaizslēgti un saimniecības vārti vispār vaļā visu darba laiku. Protams, manam bērnam patīk rotaļas ar citiem bērniem, bet viņam ir īsa uzmanības noturība. Pilnībā pieļauju, ka pēc nedēļas, divām, kad būs izpētījis visu, kas ar bērnudārza lietām saistās, sāks mēģināt doties savos saplānotajos maršrutos. Lieki piebilst, ka apkārtējo teritoriju pārzina perfekti.
Un runājot par bērnu dārzu,dēla grupiņā nedrīkst dauzīties,skraidīt,bļaustīties,jāspēlējas mierīgi un līdz ar to,kad dēla atnāk mājās,viņs ir pārpilns ar enerģiju,ko nepieciešams izlikt.Tad sākās bez maz vai pa sienām ložņā.Un izejot ārā arī nevar tā mierīgi pastaigat,vai paspeleties,tad ejam kaut kur,kur nu var skriet,bļaut,dauzīties,uzspēlēt bumbu,lai izlādētos.
Jā,protams,arī tas.
Man šķiet,kamēr maziņi,tikmēr vēl īsti nesaprot,bet kad aug,sāk saprast,kas un kā.Tā vismaz man šķiet raugoties uz dēlu.
Mana meita arī iepriekš skrēja prom, bet tagad ir palikusi tik bailīga, ka vienmēr iet pie rokas. Varbūt pārejošs vecums, princesemince?
Uz ielas ir loti bieži bijuši gadījumi,kad dēls neklausa un kāds garāmgājējs to redz,tad dēlam saka,ja neklausīs mammu,tad paņems līdzi.Uz to brīdi,jā,ir labi,iedod man roku un saka,ka klausīs,bet tiklīdz līdzi ņēmējs pazūd,ka nav redzams,tad atkal pigori sākās.
Man jau šķiet,ka mūsdienās bērni ir tik aktīvi un droši,ka nav ko brīnīties.
Cik vecs tev dēls?
Man ar dēlu tiesi tas pats,vienīgais no svesiem gan baidās,bet tas netraucē skriet tālu prom,un neskatīties kur es esmu palikusi.
Atceros jau ap 2 gadiem,kad gājam uz rotaļu laukumu nekādi nevarēju dēlu dabūt prom,tad nu vienkārši gāju prom,lai dēls to redz un tad aiz stūra paslēpos,domādama,ka dēls nāks līdzi.Bet dēls pat neatskatījās un spēlējas tālāk.
Arī bērnu dārzā ejot nekas nemainījās,viss mainās vienīgi ejot laikam,augot lielākam,vairs nav tik traka vēlēšanās mukt.Tagad,ja redz,ka eju prom,tad skrien līdzi.
Vēl es visu laiku dēlam stāstu,ja paliks viens,tad te staigā visādi sveši cilvēki,un kas zin kas var notikt,vel kāds paņems un aizvedīs.Tā nav tā,ka biedēšana vairāk manuprāt tā ir realitāte ar ko iepazīstinu stāstot.
Ir jau ik pa laikam,kad dēls aizraujās un neskatās,kur es esmu,bet kopumā ir jau daudz labāk,kā gadu atpakaļ.