Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Šodien tiešām sabijos – pusstundu slēpos aiz kokiem, kur bērns mani neredzēja, palikdama attālumā, lai lielu briesmu gadījumā bērnu paglābtu. Mans puika mierīgu sirdi lēkāja pa peļķēm, meta peļķēs akmeņus, maisīja peļķes ar zaru, nemaz nesatraukdamies, ka manis nav klāt un mani neredz.
Viņam garām gāja cilvēki, noskatīdamies, bet neko neteikdami. Kad pagāja tālāk un pamanīja mani, apjautājās, vai tas mans bērns, nosmējos, ka gaidu, kad viņam manis sāks pietrūkt. Pakaļ aizgāju vien tad, kad 2 dzelzceļa darbinieces gāja viņam klāt, jo sapratu, ka šīs arī satraukušās par noklīdušu bērnu. Jāpiebilst, ka bērnam šobrīd 2,2 gadi, runā saprotami vecākiem un tiem, kuri biežāk ar viņu kopā, bet svešiem nesaprast.
Šī nav pirmā reize – tādas reizes ir regulāri, principā 98% gadījumu, kad esam izgājuši pastaigāties ar kājām. Nezinu, vai man būt apmierinātai par to, ka mans bērns tik patstāvīgs?!
No svešiem nebaidās tik tālu, kamēr tie ar viņu runā. Ja grib pieskarties, pagriežas un iet vai skrien prom – to nepieļauj. Protams, arī man pie rokas neiet, taču to it kā neuzskatu par sliktāko, kas ar mums pastaigas laikā var notikt.
Prātā iešaujas tik radikālas metodes kā pastaiga pavadiņā, vai arī sveša onkuļa sarunāšana, kas aiznes prom kādu gabaliņu, jo tiešām katru pastaigu gaidu ar kādiem piedzīvojumiem. Dubļainas un slapjas drēbes mani sen kā vairs nesatrauc. Galvenais, ko no pastaigas gribētu – lai nebūtu nepārtraukti jāskrien pakaļ no manis prom bēgošam bērnam, lai viņam būtu bail, ja redz, ka eju prom, vai arī ja mani vairs neredz.
Piebildīšu, ka istabā ir cita situācija – staigā man pakaļ īdēdams. Pēdējā laikā mazliet mazāk, bet līdz 2 gadu vecumam viņam istabā pastāvīgi bija garlaicīgi. Turpretī laukā, ja gāja pa viņam interesantu ceļu, savām kājām notipinās 3 stundas un pat doma nebūs, ka noguris.
Līdz šim audzināšanā darīju pilnīgi pretēji tam, ko teica „vecas tantes” – ņēmu rokās, kad vien bērns to gribēja, atsaucos uz katru viņa pīkstienu, noliku „savas lietas” malā, lai apmierinātu viņa vajadzības. Pēc tā, ko prognozēja „vecās tantes”, manam bērnam būtu bijis jābūt memmītim pēc pilnas programmas, taču situācija ir absolūti pretēja – viņam mani nevajag!
Lieta tāda, ka no 1.septembra plānots uzsākt bērnudārza gaitas, bet bērnudārza sēta atrodas 10 metru attālumā no mūsu daudzdzīvokļu mājas. Bērnudārza sētai vārti stāv neaizslēgti un saimniecības vārti vispār vaļā visu darba laiku. Protams, manam bērnam patīk rotaļas ar citiem bērniem, bet viņam ir īsa uzmanības noturība. Pilnībā pieļauju, ka pēc nedēļas, divām, kad būs izpētījis visu, kas ar bērnudārza lietām saistās, sāks mēģināt doties savos saplānotajos maršrutos. Lieki piebilst, ka apkārtējo teritoriju pārzina perfekti.
šie gan ir smuki!
mazie bērnudārza kucēni jau arī pie striķīša iet, neba nu velti šāda lieta izdomāta. domāju, ka katra mamma, kurai pāris reizes gadījies savu ātro bērnu knapi izraut no braucošas mašīnas apakšas, novērtēs šo kā ieguvumu nevis bērna psihi traumējošu.
protams, gribas ar bērnu vienmēr visu spēt sarunāt, tādēļ arī tik ilgi neesmu šo pavadu iegādājusies. bet nupat, nupat saprotu, ka varbūt tomēr vajag.
protams, laiks kaut ko mainīs. vismaz noteikti to, ka pieaugot viņam būtu jānāk apziņai par lietām, no kurām būtu jābīstas, kuras jāņem vērā un nevajag pārkāpt.
es neteiktu, ka tad, kad viņš PATS dodas, neapstātos pie ielas malas un nepaskatītos, vai mašīnas nebrauc, viņš neskatās uz braucošām mašīnām tikai tad, ja bēg no manis, t.i., es cenšos viņu panākt, jo viņa uzņemtais kurss īsti nav tas, kas mums tajā brīdī vajadzīgs.
nea, uz gadu nenopirkām, tagad jau šķiet lieka naudas izmešana. es sēdinu ratos, kamēr tur, tikmēr ir OK. tikai rati sāk kļūt par mazu, jo paredzēti līdz 3 gadiem, bet vidējā 3gadnieka gabarīti sasniegti 😀
kā palaiž ārā no ratiem, tā atkal tik spēj skatīties 😀
jā, gadījums nav no vieglajiem. bērns ir gudrs, mīļš un visā visumā erudīts, tikai šī patstāvība......
līdz šim es arī to neesmu atbalstījusi, tādēļ tās saucu par radikālām metodēm. bet, piemēram, šodien - iznākam no Mazuļu skolas, laukumā atrodas strūklaka vienā līmenī ar pašu laukumu, ūdens strūklas te iznākt, te pazūd. vai nu man viņš jāpiesien, vai arī jānes (un puika man svarīgs, viegli nav nest, it sevišķi, kad sāk kauties un lauzties no rokām ārā, spēks arī kā mazam vērsēnam), jo, palaist, lai iet savām kājām, ieskrēja strūklakā un viena strūkla tieši apšļāca no kurpēm līdz cepurei. pazīstot savu bērnu, man vienmēr 2-3 drēbju komplekti līdzi, bet fakts paliek nemainīgs - blakus iet viņu pierunāt/sarunāt nav iespējams, lai ko piesolītu, lai kā draudētu, lai cik mierīgi skaidrotu sekas.
Nu es to neatbalstu,lai cik man dēls ir aktīvs,nemierīgs,bet ne jau kā suni piesiet.
jā, tieši tāda tā pavada arī ir - ap pleciem un vidukli un aizmugurē pavadas gals, ko tur vecāki.
nav tā, ka es visu atļautu. kad nu galīgi nedzird, tāpat ar plaukstu pa dibenu sanācis, tētis mums ir mazliet vecāks par mani, baudījis citas audzināšanas metodes - ar žagaru, tad izmanto arī tās, kad galīgi nekā netiek galā. jā, tas palīdz apmēram tajā pastaigas reizē, nākošā viss ir aizmirsts un sākas no gala.
Es te lasu un nesaprotu "pavada"? Vai tas ir tas ko saprotu,bērns kā suns piesiets?To esmu tikai bildēs no ārzemēm redzējusi.
tur tā lieta - pavada ir seku apturēšana, nevis cēloņa likvidēšana.
Mums gan nedarbojās,piemēra teikšana,ka vairs neiesim uz rotaļu laukumu vai kas tāds.katrs bērns ir citads.
ir stāstīts, nests mājās un tad 3 dienas nelaists laukā - pirmajā dienā pastaiga ir sakarīga, nākošās - sākas no jauna. tie arī ir tie 2%, kad pastaigas bijušas normālas - pēc piespiedu turēšanas istabā.
Oi, lasu te un jau gatavojos...
Manai dāmai drīz būs gads un pieci mēneši, bet jau diezgan patstāvīga. Kad vēl patstāvīgi nestaigāja, tik pie rociņas, parciņš nebija gana labs, noteikti gribēja iet tur kur intensīva satiksme.
Tas ka bērns ir drošs nozīmē tikai to, ka viņam mammas mazā vecumā ir bijis gana un viņš vienmēr ir juties droši, bet ko ar pārdrošu rakari iesākt?!?
Laikam atkal laiks jāpiesauc, pāries tas viss ar laiku. 😀
mēģinu, bet pilsētā nav pārāk daudz vietu, kur atrast tādus garos maršrutus. ja vienreiz kaut kur esam bijuši, tad otrreiz, lai būtu interesanti, varam tur doties pēc 3-4 mēnešiem. tas jau rada to stāvokli, kas atrodas starp izmisumu un bezspēcību. nav tā, ka es katru reizi, pirms laukā iešanas iestāstu "atkal būs!". ja rīta pusē mājās bijis dikti klausīgs, vienmēr nopriecājos, ka šodien gan forši, iziesim arī jaukā pastaigā un tā. pirmās 5-10min tādas arī ir, bet tad sākas... šobrīd sanāk, ka 2gadīgs bērns jāvizina ratos, jo tad kaut kā vēl izdodas. tā kā viņš vēl padevies krietni augumā, cilvēki tik noskatās dīvaini.
nez, nez, es ar šito prom bēgšanu un ķerstīšanu nodarbojos nu jau vairāk par gadu... protams, forši, ka fiziskā slodze, bet tas rada nenormālu nervu spriedzi ☹
mums prom iešana sākās tad, kad sākām laist laukā patstāvīgi staigāt 😀 jāatzīst, arī tad, kad iemācījās staigāt, tad īsti nestaigāja, bet uzreiz skrēja - vienmēr tādā pusriksītī, kā atlaida rokas no mēbelēm un sienām, pie kā turējās, kamēr patstāvīgi nestaigāja.
vēl ziemas sākumā (pusotrs līdz 1,9g vecumam) nāca man pakaļ, ja gāju prom, bet pēc tam sākās pigori, ka viņš nokritis zemē un dusmojas par mūsu interešu konfliktu, es eju prom, viņš pieceļas un iet tieši uz pretējo pusi. tajā laikā arī sāku pamanīt, ka viņš ļoti labprāt ir kopā ar citiem pieaugušajiem, kamēr manis nav, lai arī iepriekš nekad mani tā labprātīgi nelaida prom, kad bijām ciemos.
Bet es saprotu kāpēc audzinatājas tā ir ierobežojušas,jo piemēram māsas dēls bērnu dārzā pārsita galvu un veda šūt.Tad vēl viena meitenīte dabūja smadzeņu satricinājumu.Ja visi 20 skraidīs,bļaustīsies un nebūs disciplina,tad nelaimes gadījumi sekos cits citam.
Man te majās,kad pie dēla atnāk 1 brālēns un viņi abi dauzās,tad jau sasitas un raud un viskaut kas,bet grupiņā ir tādi 20.
Smejies vai nē,bet mūsu grupinā nevar dauzīties.Mierīgi spelējas,laukā pastaigājas un tad nedaudz var izdauzīties,bet telpās gan nē.
kā tas ir mierīgi 😃
Bērniem ir jākustas un jādauzās. Un ir atsevišķi nodarbības,kas nomierina bērnus un ir rotaļas. Laukā arī ejot tak nebūsi mierīgs un neskraidīsi .nesēdēsi vienā vietā 😃
zini, teikšu, ka tomēr ar laiku kļūst trakāk. ja vienubrīd likās - situācija uzlabojās, tad tā bija modrības iemidzināšana.
šī iemesla dēļ aukles mums ir neiespējamā misija - vienu, divas dienas klausīs, trešajā - būs izčekojis vājās vietas un sāks darīt, kā jau ieradis darīt, jo tieši tā - temperamentu neizmainīt. bērns vienkārši tāds ir.
dr.Meikšāne teica - katru dienu ejat uz mežu un ļauj 3h vienkārši skriet. vienīgā iespēja - pamest visu un pārcelties uz dziļiem laukiem, kur šāda ātruma bērniem ir vienīgā iespēja normāli dzīvot, nevis visu laiku pakļauties tādiem ierobežojumiem kā "mašīna brauc, uzmanies", "ej pa trotuāru, nekāp grāvī" utt.
protams, pārejošs vecums - ap skolas vecumu situācija uzlabojoties, BET mani interesē, ko man iesākt šobrīd, jo es taču nevaru līdz skolas vecumam turēt viņu ieslēgtu istabā...