Ardievas ģimenes gultai!

Ļoti labi atceros mūsu ( manu un mana dēla) pirmo nakti kopā- Gustavs, nepilnus 4kilogramus smags un pavisam izbrīnīts par jauno situāciju, noguldīts man blakām. Uz māsiņu brīdinājumu, ka mazais var izkrist un es viņu nejust, nedaudz dzēlīgi atcirtu, ka tas ir mans bērns un viņu es jūtu vairāk kā sevi. Kā stāvot pie mūžības vārtiem. Protams, neviens nevarēja paredzēt, ka šī kopīga gulēšana ilgs vairāk kā 2 gadus. :)

Pieļauju, ka daudzas no Jums šobrīd saķer galvu un nesaprot, kā tas ir iespējams. Tas taču ir nepareizi un bērnam ir jāguļ savā gultā.

Bet šis psiholoģiskais faktors bija pārāk spēcīgs. Pēc aptuveni diviem mēnešiem nolēmu dēlu guldīt savā gultiņā. Un jāatzīstas, viņš gultiņā gulēja mierīgi, bet es savā gultā pilnīgi pretēji uzvedos. Atceros, ka katru nakti cēlos un pārcēlu viņu pie sevis. Tik ļoti man bija nepieciešama viņa tuvība ik mirkli. Pēc kāda laika atmetu šai " ceļošanai" ar roku un iekārtoju dēlu lielajā gultā uz... palikšanu.

Jāatzīst, ka tā bija arī daudz ērtāk, jo viņš gulēja ļoti mierīgi, ja bijām sadevušies rociņās.Arī slimošana, zobu nākšana vai kāda cita bēbju kaite, bija daudz vieglāk pārvarama, ja gulējām kopā. Diendusu gan viņš gulēja savā gultā, jo diendusu es negulēju.

Kad dēlam bija nedaudz pāri gadam, iekārtojām beidzot bērnistabu. Pirmo nakti dēls tur arī gulēja, pēc tam atkal ceļoja uz mūsu guļamistabu , līdz beigās scenārijs atkārtojās un bērnistaba kļuva par spēļu istabu.

Tagad pastāstīšu par pēdejo mēnešu notikumiem, kas man lika saņemties un atļaut bērnam gulēt savā gultā un savā istabā. Lai arī gultas izmēri mums iespaidīgi un pat pāri 2m, sagulēt ir grūti, jo ja visiem trīs patīk gulēt kā putniem debesīs, tad ir šauri un neērti. Bet fakts, kas atvēra man acis, bija pats dēls! Viņš vienā vakarā paziņoja, ka grib gulēt savā gultā pie mīļākajām rotaļlietām. Un viņam tas arī godam izdevās. Jā, izdevās pirmajā naktī. Un es atskārtu, cik viegli ir gulēt bez bērna! :D

Tā nu es beidzot biju gatava teikt ardievas lazaretes principam un dēlu vairs atpakaļ miera oāzē bez īpaša lūguma nelaist.

Taču jau nākamajā naktī paziņoja, ka grib pie mums gulēt. Sākās cīņa ar gulēšanu savā gultā.

Pāris lietas, ko esmu secinājusi, lai izdotos veiksmīga gulēšana savā gultā un istabā :

Bērna guļamistabai ir jābūt viņam patīkamai. Tas gan ir atkarīgs no vecuma grupas, bet manam 2.4g vecajam dēlam jau ir sava doma par gultasveļu un mantu izkārtojumu.Mums ir maza naktslampiņa, kas projektē zvaigznītes griestos.Viņš jūtas ērti un nav papildus stresa par tumšo istabu. Noteikti ieteiktu pievērst uzmanību gaisa mitrumam/sausumam guļamistabā, jo tas ir ļoti būtisks veselīgam miegam.Varbūt Jūsu bērnu nomierinātu kāda relaksējoša mūzika vai nedaudz lavandas?

Konkrēts gulētiešanas laiks. Mūsu gadījumā tā ir noteikta rutīna pirms gulētiešanas ( mazgāšanās, tualetes apmeklējums un vakara pasaka). Šim jaunajam notikumam pat nopirkām īpašas pidžamas, kas simbolizē, ka drīz jau būs gulētiešanas laiks un viņš atceras ierasto kārtību.

Nepaļauties bērna pēkšņiem lūgumiem. Citreiz pavisam nevēlas doties gulēt un izdomā dažādus brīnumus par pēkšņu izsalkumu un netīrām rokām vai nesakārtotām mantām utml.

Nepalikt kopā ar bērnu līdz viņš ir aizmidzis. Mums sākumā gadījās, ka dēls uzskatīja to par normu un pat nepieciešamību. Ja devās mani meklēt, bez īpašas uzmanības noguldīju viņu atpakaļ gultā. Tas var atkārtoties pat līdz 20 - X reizēm, taču galvenais ir nepadoties.

Pat ja pamostas naktī un raud, samīļoju un nomierinu, bet nolieku atpakaļ gultiņā, pasēžu klāt vai padziedu. Mums šī metode nostrādā.

Lai arī cik bieži nāktu uz mūsu guļamistabu, bez runāšanas un cieša acu kontakta, aiznesu atpakaļ gultā, novēlu saldu miegu un dodos prom.

Nepiekritu speciālistu un grāmatu ieteiktajam, ka ir jāignorē bērna raudāšana, pēkšņi sākot nakšņot vienam pašam. Uzskatu, ka sākumā ir jāaprod un morāli/fiziski bērns jāatbalsta, radot drošības sajūtu, citādāk pieļauju, ka guļamistaba varētu būt vieta, kur skapjos mitinās briesmoņi un zem gultas dzīvo "bubulis". Ar to tik galā nešaubīgi ir daudz sarežģītāk.

Mierīgs vakars.Mans dēls vakaros atdzimst kā torpēda! Pēkšņi jāspēlē bumba un jātaisa burziņš. Emocionāli uzbudinātu bērnu noteikti ir grūtāk aizmidzināt kā mierīgu. Cenšos vakaros vairāk pievērsties kopīgai grāmatu lasīšanai, aplikācijai vai zīmēšanai, citreiz tā ir arī kāda pavisam jauka multfilma, kas varētu nedaudz apslāpēt vēlmi dauzīties.

Iesaistīt gulētiešanas pasākumā tēti. Jo standarta variantā guļamistabā bija abi vecāki, bērnam ir svarīgi, lai šinī procesā arī piedalās 2 personas. Mūsmājās tētis lasa pasaku un mamma Gustavam palīdz nolikt gulēt rotaļļietas un pakasa muguriņu. Tāpat pirmo laiku radīt izlūziju, ka laikā, kad bērns iet gulēt, pie miera dodas arī vecāki, nevis mamma sērfo internetā un tētis skatās televīziju. Savādāk bērns nesaprot, kādēļ viņam ir jāiet gulēt, ja vecāki tikmēr "izklaidējas".

Gadās, kad pamostos un dēls ir blakām! Rīta pusē klusi atlīdis un aizmidzis blakām. :) Tas gan nav bieži un es neteikšu, ka esmu īpaši pret, jo šobrīd esam vien ceļā uz pilnīgu gulēšanu savā gultā un savā istabā.

Varbūt arī Jums ir kādas atziņas un savi atklājumi par veiksmīgu nakts mieru?

Gustava mamma Anete.