Valstij nevajadzētu būt nekam svarīgākam par tās iedzīvotājiem. Turklāt, domājot par valsts nākotni, jāņem vērā, ka to būvēs mūsu bērni. Domājot par ģimenes plānošanu un attiecīgi dzimstības uzlabošanos, būtiska ir drošības sajūta - kā varēsim nodrošināt savus bērnus, kādas būs iespējas atgriezties darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, vai bērnam būs pieejams bērnudārzs, vai bērnu varēs palaist skolā, apmaksāt mācību izdevumus?
Nesen publiskotā „DNB Latvijas barometra” pētījuma rezultāti liecina, ka tikai 9% aptaujāto savas ģimenes materiālo stāvokli vērtē kā labu. Lielākā daļa aptaujāto norāda, ka tas ir viduvējs (49%) vai slikts (38%). Turklāt puse respondentu netic, ka viņu finansiālā situācija nākamā gada laikā varētu mainīties. Tā nav laba augsne domām par ģimenes pieaugumu un savas turpmākās dzīves plānošanu.
Bērnu interesēm vajadzētu būt valsts prioritātei. Tikmēr statistikas dati rāda pavisam citādu situāciju. Latvijā ir patiesi liels trūcīgās ģimenēs dzīvojošu bērnu īpatsvars, un tas ir ļoti skumjš rādītājs - 43,6% bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem ir risks dzīvot nabadzībā vai sociālā atstumtībā, kas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas Savienības valstu vidū.
Jāpiebilst, ka neticība savai un valsts nākotnei nereti ir iemesls, kādēļ cilvēki izvēlas ģimenes pieaugumu plānot citā valstī, kur ir labākas iespējas gan atrast darbu, gan iegūt lielākus jauno vecāku pabalstus, gan apvienot ģimenes un darba dzīvi, gan nodrošināt izglītību saviem bērniem. Latvijā trūkst skaidras bērnu atbalsta politikas, un daudzas vērtīgas ieceres izkūp vējā politisko intrigu dēļ. Tomēr laiks iet uz priekšu, un risinājumi labai ģimeņu atbalsta sistēmai ir nepieciešami jau tagad, jo katrs bērns Latvijai ir un būs no svara. Turklāt risinājumi vajadzīgi arī ģimenes pirmā mājokļa kreditēšanai, jo daudzi vecāki ar bērniem ilgstoši dzīvo īrētos mitekļos bez reālām iespējām iegādāties sev mājokli. Arī tā trūkums rada nedrošības sajūtu.
Vairums „DNB Latvijas barometra” aptaujāto iespējas atrast labu darbu Latvijā vērtē kā sliktas (67%). Šajā kontekstā jānorāda, ka vecāki pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma jau daudzus gadus ir bezdarba riska grupā, jo valstī ilgstoši nav spēts atrast risinājumu bērnudārzu rindu problēmai. Bērnudārzu trūkums ir viens no iemesliem, kādēļ vecāki pat piecus gadus var neatgriezties darba tirgū. Privāto bērnudārzu vai aukļu noalgošana maksā tikpat, cik valstī ir vidējā alga. Bērna pieskatīšanas iespēju trūkums rada ilgstošu risku vecākiem neatgriezties darba tirgū un, gluži loģiski, samazina ģimenes kopējos ienākumus.
Tautas ataudzi Latvijā būs iespējams nodrošināt, ja ģimenēs pārsvarā dzims nevis viens, bet vismaz trīs bērni. Taču patlaban Latvijā netiek atbalstīta trīs bērnu ģimenes politika. Nav progresīvas atbalsta sistēmas par katru nākamo bērnu, kā tas ir kaimiņvalstīs, piemēram, Igaunijā. Latvijā vecāki ar trīs un vairāk bērniem veido arī lielāko daļu maznodrošināto personu kategorijas - diemžēl mūsu valstī daudz bērnu nozīmē visai drošu nabadzības risku.
„DNB Latvijas barometra” pētījumā iedzīvotājiem tika arī vaicāts, kādiem ieņēmumiem būtu jābūt ģimenē ar trim bērniem, lai varētu pienācīgi iztikt, un vidējā nosauktā summa ir 1362 lati. Tiesa, cik daudz ģimeņu ar trīs bērniem realitātē šādu summu saņem? Manuprāt, ļoti maz. Uzskatu, ka pirmais solis, kas jāveic valdībai, lai atbalstītu ģimenes ar vairākiem bērniem, ir neapliekamā minimuma palielināšana par katru apgādībā esošo bērnu - vismaz līdz 165 latiem.
Tas būtu labs sākums un pozitīvs žests, lai parādītu, ka valstij ģimenes un bērni rūp ne tikai vārdos.
Sandija Salaka,
vecāku organizācijas un medija „Māmiņu Klubs” vadītāja Baltijas valstīs. E-pasts: sandija@maminuklubs.lv