Kādēļ nodarboties ar labdarību jeb kāpēc mēs to vispār darām?

Māmiņu Klubā šogad esam atklājuši labdarības programmu “Palīdzēsim grūtībās nonākušajām māmiņām” - tā ir ļoti mērķēta programma ar mērķi atbalstīt un sniegt pirmo palīdzību patiešām krīzes situācijās nonākušām sievietēm ar maziem bērniem.

 Par visām Kluba aktivitātēm lasi šajā rubrikā “Palīdzēsim māmiņām Klubiņš”

 Māmiņu Klubā pagājušo nedēļu laikā ir noticis īsts brīnums - tik tiešām to es vēlētos tā nosaukt, jo jūs burtiski sniedzāt neizmērojamu palīdzību - māmiņai Ievai ar diviem maziem bērniem Mežciemā.

 Ģimenei, kurai nebija nekā (tiešā vārda nozīmē - nekā, bērni gulēja uz vienīgās mēbeles dzīvoklī - matracīša uz grīdas), tika saziedotas gan bērnu drēbītes, gan pārtika, pat dīvāns un ledusskapis, bet visvairāk jau palīdzēja tas, ka desmitiem citu māmiņu sniedza arī savu sirds siltumu.

 Pēc jūsu vēstulēm un komentāriem pie šīs labdarības akcijas es sapratu, ka palīdzēt - tas ir cilvēku dabā. Mēs nemaz neesam tik auksti un vienaldzīgi, it īpaši, ja paši ļoti labi izprotam, kā tas ir būt grūtībās un vēl ar maziem bērniem uz rokām? Saprotam to līdz sirds dziļumiem, jo pašas esam mammas!

 Šajā blogā es gribētu pastāstīt, kas tad ir labdarība un kāpēc tā mums nepieciešama?

 Labdarība - tas ir priekš tevis paša!

 Jā, labos darbus citiem mēs bieži darām dēļ sevis - nē, protams, pirmais motīvs jau vienmēr arī ir līdzjūtība un spēja iejusties otra cilvēka ādā. Tomēr šie darbi, ko izdarām priekš citiem, ir galvenokārt mums pašiem. Mūsu sirds kļūst mierīgāka, motivācija dzīvot un strādāt - stiprāka. Darot labus darbus, pat nelielus, tiek veidots labāks liktens mums pašiem, jo mēs vienkārši jūtamies labāk, daudz iedvesmotāk, piepildītāk, jēgpilnāk.

 Man pašai ar labdarību ir bijušas visai sarežģītas attiecības - kamēr es īsti nesapratu, kas tas ir. Ka tas ir priekš manis. Es nemeloju par saviem motīviem sev pati, un tad es sapratu - jā, es tagad esmu gatava palīdzēt citiem, jo zinu savus iekšējos motīvus.

 Es esmu pateicīga Dievam, kad ieraudzīju nabadzīgo cilvēku ar bērniem - es nemeklēju, bet šis cilvēks burtiski man tiek parādīts kā uz delnas. Skaidrāk parādīt nav iespējams! Es to ieraudzīju brīdī, kad man pašai bija grūti un tieši tas mūs satuvināja. Ja būtu gājusi iegrimusi savās domās, domājot tikai par ikdienas sīkumiem, es nebūtu to ieraudzījusi. Jūs nebūtu jutušās tik iedvesmotas skriet palīgā....

 Redzat, vienaldzība ražo vienaldzību. Mēs bieži esam vienaldzīgi savā dzīvē - ne tikai pret svešiem cilvēkiem, kas ir pakrituši, bet arī pret saviem tuviniekiem, radiem, radu bērniem, saviem bērniem, galu galā- arī sevi! Esot vienaldzīgam pret sava paša vajadzībām, sirds vēlmēm, patieso būtību, nav iespējams izjust un sniegt palīdzību citiem. Jo mēs sevi nejūtam! Kur nu vēl citus!

 Palīdzēt ir arī grūti, īpaši tiem, kas saistīti ar nabadzību - jā, tas ir normāli,jo tā mūs biedē. Kas biedē, ar to negribas saskarties, un tāpēc vieglāk ir novērsties, neredzēt. Tomēr šķietamā vienaldzība un katra reize, kad mēs paejam garām vietā, kur būtu nepieciešams tikai uzlūkot, sniegt kaut mazumiņu, mēs ražojam vienaldzību tālāk pasaulē. Vienaldzība nozīmē arī ciešanas, aukstums, tukšums - gan savā sirdī, gan pārējos.

 Ne velti Austrumu un Rietumu reliģijās vienaldzība tiek uzskatīta par grēkiem, ko vēlams pārvērst līdzjūtībā -  “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!”. Tas ir cilvēka ētikas kodekss, tikai viena nianse - nav iespējams mīlēt tuvāko, ja tomēr nemīli sevi pašu, ja nejūti sevi, nesniedz pats sev palīdzīgu roku, nedod sev to, ko tev vajag.

 Par šiem jautājumiem pēdējā gada laikā es esmu domājusi ļoti daudz un man ir izdevies kaut drusciņ pieskarties sev, saprast, ko tad es īsti gribu? Atļaut sev sevi mīlēt, neizdzīt, nenomocīt. Tas bija ļoti grūti, bet tieši tad, kad tas izdevās, es sāku ieraudzīt pasauli sev apkārt, un man bija diezgan viegli nebūt vienaldzīgai...

 Tie cilvēki, kam dzīvē ir bijušas smagas ciešanas, grūtības, trūkums - un tādu mūsu mazajā zemītē nav ne mazums, diezgan labi spēj iejusties citu grūtdieņu ādā. Mēs taču daudzi esam piedzīvojuši, kā tas ir, kad nav naudas. Burtiski nav un nav arī cerību, ka kādreiz būs! 

 Daudzi no mums ir pieredzējuši, kā tas ir, kad ģimenē valda nesaticība, alkohols, strīdi, un kā tas spēj iedzīt ilgstošā depresijā - pat no bērna kājas. Cik grūti ir tad, kad nav tuvinieku, nav nevienas atbalsta personas.

 Es savā dzīvē esmu piedzīvojusi arī grūtas dienas, un zinu, cik ļoti man ir palīdzēts! Brīdī, kad ir vismelnākais izmisums, pēkšņi notiek brīnums - palīdzība nāk no debesīm, no tāliem radiem, pat no tādas puses, kur nekad to negaidīji. Tā varēja būt arī pārtikas paciņa, kas nodrošināja siltas vakariņas, tā bija nauda studijām brīdī, kad visas cerības bija atmestas, pirmais darbs...soli pa solītim, tu rāpies ārā no bedres, bet tas nebūtu iespējams, ja nebūtu šo pasniegto roku. Ja nebūtu šī brīnuma!  

Es atceros, ka palīdzību nebiju lūgusi nevienam, bet tā nāca, jo es to lūdzu Dievam. Šī palīdzība nodrošināja man to, kas es esmu tagad - laimīga, pārticīga, spējīga radīt un dot citiem.

Tas, ka kaut vienu reizi kādam palīdzam, mums pašiem neko nemaksā, bet iedod tik ļoti daudz! 

 Nebūsim vienaldzīgi, piedalīsimies Māmiņu Kluba labdarības programmā “Palīdzība grūtībās nonākušām māmiņām”