Naktsmiers. Kad tas atkal kļūst par mieru?

Diezgan saprotami, ka, ienākot ģimenē mazam bērnam, ierastais ritms ir izjaukts, tai skaitā naktsmiers. Katrā ģimenē tāda naktsmiera atgūšana, kāds tas bijis līdz bērna ienākšanai, notiek dažādi. Šoreiz padalīšos, kā tas noticis mūsu ģimenē, jo mums tas notika nedaudz atšķirīgā tempā kā vairumā ģimeņu. Varbūt kādam šī pieredze ļaus iegūt ko jaunu, sev noderīgu, varbūt iegūt mierinājumu.

Pirmais mūsu bērna dzīves mēnesis bija līdzīgs kā vidēji par to raksta bērnkopības grāmatās – ar 2-4h miega un 30-60min nomoda periodiem diennakts laikā. Kā pēc ieteikumiem – gulēju kopā ar bērnu (tajā laikā arī katrs savā gultā), kad jutos sagurusi, neatkarīgi no diennakts laika. Otrajā dzīves mēnesī bērnam sākās jau ilgāki nomoda periodi, īsāki miega periodi, kā arī vieglā iemigšana pašam bija beigusies. Tad atklājām, ka bērnam patīk iemigt un gulēt uz vēdera. Iemigšana notika uz mana vēdera, tad pārliku iemigušo mazuli viņa gultiņā. Pirmās dienas tas bija jocīgi, bet redzēju, ka mazulis pats groza galvu, maina puses, vairs neuztraucos. Naktsmiers arī kļuva jau ilgāks – līdz pat 5-6h miega no vietas. Pamazām gan dienas laikā sākās grūtības ar gulēšanu ne uz mana vēdera. 3 dienas ļāvu mazajam rādīt, ka viņš tomēr negulēs nekā savādāk, labāk paliks nomodā, tad sapratu, ka nav ko tik mazam bērnam laupīt miegu, un pēc iemigšanas atstāju viņu guļam uz sava vēdera, tāpat agrāk vai vēlāk tas beigsies. Reizēm pati iemigu, reizēm lasīju, bet tā mēs abi dienas vadījām vairākus mēnešus (konkrēti līdz 5 mēnešu vecumam). Uz nakti gan bija tāpat kā iepriekš – aizmiga savā gultiņā, naktsmiega kopējais ilgums bija ap 12h, ar vienu mošanos pēc 5-6h.

No 5 mēnešu vecuma mums sākās „jautrās” naktis. Bērns modās ik pa 40min – ar apbrīnojamu precizitāti – kā dienā, tā naktī. Pēc pirmā šāda mēneša vērsāmies pie ģimenes ārsta, kurš teica to pašu, ko jau zināju tāpat, tādēļ arī necēlu pārmēru lielu trauksmi – zīdaiņi naktīs mēdz negulēt. Pēc otrā tāda mēneša jau sāku nedaudz sagurt, dienas laikā bērnu guldināju ratos, kuri bija visas 40min viņa miega jākustina, taču naktī vēlējos kaut cik atpūsties – diezgan cilvēcīga vēlme. Ģimenes ārstam vēl joprojām bija tas pats sakāmais, bet es uzprasījos pēc konsultācijas pie neirologa. 8 mēnešu vecumā bērnu atrādījām neirologam, kurš noteica „viņš jums tāds aktīvs”, vēl piebilstot, ka bērni mēdz atkārtot dienas laikā apgūto. Jāatzīst, bērns ne tik daudz centās miegā atkārtot dienas laikā apgūto, bet vienkārši, kā pagāja 40min, tā miegā sāka diezgan histēriski kliegt – ne knosīties, ne šņukstēt, bet uzreiz kliegt. Īsti pat nebija pamodies, tādēļ vēl sanāca tādu mazu kaut kā modināt, jo ilgāk gāja laiks, jo tramīgāka kļuvu. Tā turpinājām dzīvot, cerot, ka pāries, ka arī mūsu miers atgriezīsies, jo bērni taču aug ātri.

Apmēram bērna 9 mēnešu vecumā sanāca saruna ar draudzeni (viņa ir fizioterapeite), pļāpājām par bērniem, tad teicu, ka, jā, viss kārtībā, tikai tas miegs tāds interesants. Viņa ieteica vērsties pie osteopāta (par tādiem pat dzirdējusi tajā laikā nebiju). Tā kā biju, varētu pat teikt, izmisuma stāvoklī, jo ne dienā, ne naktī nebiju gulējusi jau 5 mēnešus (1x nedēļā gāju gulēt otrā istabā, ar bērnu naktī kopā bija vīrs, bet nu tāpat caur aizvērtām durvīm dzirdēju viņa kliegšanu, tā kā nepārtraukts miegs tāpat nesanāca), pieteicos pie osteopāta. Apmeklējuma laikā tika pieļauts, ka cēlonis nemierīgajam miegam nebija meklējams vien bērna aktivitātē. Katrā ziņā pēc osteopāta (kopā bija 3 apmeklējumi) nostabilizējās dienas miegs, arī naktīs kļuva labāk – ar nepārtrauktu 2-3h naktsmiegu.

Biju lasījusi, ka dažiem bērniem nakts miegs nostabilizējas, kad 3 mēnešus kā patstāvīgi staigā. Sagaidot 1 gada 2 mēnešu vecumu, kad bērns bija vajadzīgos 3 mēnešus patstāvīgi staigājis, nekas nemainījās – tās 3-4 reizes naktī bērns modās, raudāja, reizēm miegā bija izkāpis no gultas un kur aizgājis, citreiz vienkārši uz grīdas pamodās, tāpat arī bieži raudāja miegā.

Ķēros pie nākošā iespējamā „salmiņa”, pēc kura bērnam naktsmiegs varētu kļūt nepārtraukts – krūts ēšana naktī. No 1 gada 3 mēnešu vecuma beidzu barot naktī, pieļaujot, ka, pirmkārt, sāks naktīs gulēt, otrkārt, vispār atteiksies no krūts ēšanas, lai arī biju apņēmusies barot līdz 2 gadu vecumam (par manu krūts barošanas pieredzi esmu rakstījusi agrāk ). Nu ko, bērns patstāvīgi staigā, krūts ēšana naktī vairs nav, knupi nelietoja no 1 gada vecuma , kas nu vēl varētu nebūt „kārtībā”, kādēļ bērnam vēl joprojām nav nepārtraukta naktsmiera.

Nonācām pie cita neirologa, jo kādu laiku jau bijām neizpratnē ar bērna attīstības īpatnībām vispār, jo mūsējais, nez kādēļ, bija nedaudz atšķirīgs savās darbībās kā pārējie viņa vecuma bērni. Šeit arī saklausījām savu „spriedumu” attiecībā uz naktsmieru – šāda temperamenta bērni vidēji naktīs sāk gulēt 4 gadu vecumā, bet ne vēlāk par skolas vecumu. Varat vien iztēloties, kādas ir sajūtas, kad pusotra gada laikā neviena nakts nav gulēta, dienā spēj tikai noskrieties, bet te pasaka, ka vēl vidēji divarpus gadi būs tieši tādi paši. Eh, bet nu dzīvojam tālāk. Pateicos Dieviņam, ka varu neatgriezties darbā, jo pēc negulētas nakts mazliet vieglāk ir tikai aprūpēt bērnu nekā koncentrēties atbildīgiem darba pienākumiem un vēl vakarā turpināt mājas darbiņus, tai skaitā aprūpēt bērnu. Ap bērna 2 gadu vecumu man iestājās krīze, kad diezgan maz vairs spēju saņemties bērnu izglītot (cik nu viņš to vispār pieļāva), bet vairāk tā jau izskatījās pēc tādas automātiskas pieskatīšanas.

Ap bērna 3 gadu vecumu nonācām pie homeopāta, kas mums sniedza ļoti pozitīvu pieredzi . Katrā atkārtotajā apmeklējumā homeopāte apjautājās, vai nav uzlabojies arī naktsmiers. Patiesībā es šo jautājumu „laidu gar ausīm”, jo biju jau saradusi ar domu, ka līdz 4 gadu vecumam vismaz, es naktī no bērna puses tikšu modināta vairākas reizes. Kad jutos iztukšota, gāju pagulēt kādu nakti otrā istabā, lai bērna mierināšanu uzņemas vīrs, bet kopumā sapratu – izmaiņas naktsmierā nav tik drīz sagaidāmas. Lai arī bērnam jau kādu laiku nebija problēmas aizmigt pašam , tomēr naktis bija tādas, kādas nu tās bija, neskatoties, ka principā bijām izmēģinājuši visus iespējamos ieteikumus bērna nepārtrauktam naktsmieram.

Šobrīd mūsu bērnam ir gandrīz 3 gadi 7 mēneši, un varu lepoties, ka bērns ir uzlabojis „vidējo statistiku”, jo jau pusotru mēnesi NAKTĪS GUĻ NEPĀRTRAUKTU NAKTSMIEGU!!! Pagaidām vienīgais „bet” ir tas, ka viņš palūdza, lai naktī pie viņa gultas ir maza gaismiņa, taču patiesībā tas ir sīkums. Man interesants šķiet fakts, ka apmēram pēdējos 3-4 mēnešus viņš diennaktī kopumā noguļ vairāk stundas nekā vecumā pēc 1 gada.

Šobrīd ir tā, ka tieši es cenšos atkal mācīties gulēt nepārtrauktu naktsmiegu, jo tas, ka trīsarpus gadus esmu katru nakti modināta vairākas reizes, atstājis zināmas sekas. Pirmās naktis, jā, nogulēju no vakara līdz rītam, bet, kad miega bads bija likvidēts, atgriezās izveidotais režīms ar biežo mošanos. Domāju gan, ka ar laiku tas pāries, jo naktsmiers ar traucējumiem nav dabīga cilvēka izpausme. Patiesībā miegs ar traucējumiem vai sistemātiski maz miega naktīs ir rādītājs, ka pieaugušajam vajadzētu pašam vērsties pie neirologa, bet ceru, ka tiktāl neaizies.

Novēlu visiem negulētāju vecākiem izturību, jo, ticiet man, ar laiku tas nokārtosies! Varbūt arī jūsu mazulis apsteigs „vidējo statistiku” un nenāksies gaidīt ne līdz 4 gadu vecumam, ne skolas vecumam.