Spļāviens sejā

Cītīgi sekoju līdzi prezidenta vēlēšanām. Līdz pēdējam brīdim nespēju noticēt tam, kas notiek. Nespēju noticēt, ka simts "gudrās galvas" tur sēž ne jau tautas interešu vadītas un aizstāvošas.

Par ko domāja šie klaunādes politiķi, izdarot savu izvēli?

Tautai bija vajadzīgs viens cerību stariņš, kas spētu apvienot cilvēkus kopējam mērķim par nākotni, dodot kaut nedaudz garīga atspara, ka viss vēl nav zaudēts - kopā ar prezidentu Zatleru mēs būtu gatavi cīnīties tālāk un ne jau taisīt valsts apvērsumu. Nē, saglabāt šo valsti, beidzot saprast savu vietu un iespēju tajā, jo nekas cilvēkus neiedvesmo tik ļoti kā cerība, kas brīnumainā kārtā parādījās sestdienas vakarā prezidenta runas laikā.

Mana draudzene, kas no Latvijas emigrēja četrus gadus atpakaļ, pat teica, ka ieklausoties runā, viņā pamodušās ilgi neizjustas jūtas - patriotisms...vēlme iesaistīties, kas zin, varbūt pat kādeiz atgriezties, bet tagad?

Es neticēju līdz pēdējam brīdim, jo neskatoties uz faktiem, tomēr nedomāju, ka vietējo vietvalžu cinismam nav nekādu robežu.Paldies Dievam, vismaz partijas parādīja, kas ir kas. Kurš ir liels liekulis un pakaļā līdējis; kurš ir viltīgs un bandītisks spēks, kas slēpjas aiz skaļiem saukļiem; kurš ir pērkams lupata utt. Šīs sejas hrestomātiski iespiedīsies tautas atmiņā un es vienīgi ceru, ka cilvēki nebūs aitas un nekad mūžā vairs par šiem purniem nebalsos.

Tas, ka mēs esam ieguvuši sev nemīlamu, necienamu oligarhu prezidentu, ir fakts. Mēs ilgi neiemācīsimies viņu mīlēt. Var jau būt, ka Andris Bērziņš kā cilvēks ir labs, taču prezidents nav cilvēks vai labs kolēģis. Prezidents ir tas, kam tauta seko, kam uzticas, kas spēj apvienot mūs uz vienotu mērķi, šo mazo Latviju sasildīt saujā un nest plašajā pasaulē. Vai tiešām mēs nebūtu pelnījuši savu Čaksti vēlreiz? Tieši tagad mums bija vajadzīgs līderis. Tieši šobrīd tāda iespēja bija Zatleram. Kad tas nenotika, ir skaidrs, ka pie varas ir bandīti. Pretējā gadījumā - kāpēc tā baidīties? Kapēc neskatoties uz skaļiem sabiedrības, inteliģences protestiem, gāja uz tādu risku un ievēlēja šo cilvēku?

Kam pat godīgas latviešu reputācijas nav tik cik melns aiz naga...

Es nesaprotu, kā prezidents, uz kuru krīt aizdomu ēna par Eiropas Savienības piešķirto līdzekļu izlietošanu privātiem mērķiem spēs šo valsti prezentēt Eiropas Savienībā?

Es nesaprotu, kā var cilvēks, kurš atklāti nespēj pateikt, cik viņam bērnu, kļūt par tautas prezidentu, kas iestāsies arī par demogrāfijas jautājumiem kā stratēģiski būtiskiem mūsu tautas izdzīvošanai? Kurš no mums nevarētu publiski pateikt, cik viņam ir bērnu? Vai bērns ir kas slēpjams?

Es nesaprotu, kā var kļūt par prezidentu un nodot zvērestu, zinot, cik sarūgtināta ir tauta? Ā, jā, pareizi, Andris Bērziņš taču ir "deputātu prezidents", tad jau laikam var. Bet, ja šim nākamajam prezidentam būtu kaut cik goda prāta un vēlme darboties TAUTAS LABĀ, viņš, redzot milzīgo sabiedrības protestu, nenodotu šo zvērestu, bet ļautu savā vietā stāties līderim, kam Latvija uzticas.

Uzticēšanās tam, kas vadīs - tas šobrīd visvairāk pietrūkst.

Mēs neticam Saimeai, mēs neuzticamies valdības lēmumiem, mēs ar lielām aizdomām skatāmies uz savu nākamo prezidentu, mēs neticam vairs nekam labam, kas saistās ar valsti.

Kur mēs ejam?

Ko mēs varam darīt?

Sandija Salaka, Māmiņu Kluba vadītāja