Podiņš un Maikliņš ir labi draugi - turpinājums

Man šķiet, ka piemērotākais laiks mācīties iet uz podiņa ir tad, kad bērns ir tam gatavs, un dara to ar patiku. Tad, kad māk daudz maz runāt, un saprot, ko no viņa grib. Tas manā uztverē ir vecumā no 1 - 3 gadiem. Es uzstādīju mērki, ka līdz 3 gadu vecumam mans dēls ies uz podiņa gan pa dienu, gan pa nakti, tas man likās atbilstošs vecums, kad ir jau jāmāk to darīt.

Par podiņmācību esmu stāstiņu jau iesūtījusi, bet tam vēl ir turpinājums. 1,6 gadu vecumā iemācījās kakāt podiņā, 2,4 gadu vecumā iemācījās arī čurāt, tā kā pa dienu jau dzīvojās bez autiņbiksītēm. 

Ir bijuši gadījumi, ka stāvam veikalā un dēlam pēkšņi sagribas čurāt, tad ātri skrienam ārā, meklējam tuvākos krūmus, jo tualetes jau nav ik pec 100 metiem. Sākumā likās, ka cilvēki skatīsies kā čurinu bērnu aiz stura, bet tad padomāju - ko tad tādam mazam darīt, tas taču ir tikai bērns.

Maikliņam iepatikās, ka čurājam aiz stūra, ka skrienam ārā no veikala, un kādu laiciņu, tāpat vien sāka teikt, ka grib čurāt, lai tik varētu paskraidīt. Tas bija tas posms, kad nesen iemācījāmies čurāt podiņā, un kad sākām staigāt pirmās dienas laukā bez autiņbiksītēm.

Vislabāk ir tad, ja iekrīt vasarā šīs apmācības, bet mums tas viss iekrita ziemā. Atļāvu skraidīt ar pliku dupsi, bet vaktēju, lai ir silts. Tika piečurātas gan gultas, gan paklājs, gan arī citas mēbeles. Par to īpaši nesatraucos, jo visu jau var nomazgāt, noslaucīt, un nekādas smakas istabā un uz mēbelēm nepalika. Kas ir ļoti svarīgi - nelamāt un nerāt bērnu, ja ir sanācis piečurāt bikses, vai apčurāt mēbeles. Ir jāparunā, jāpastāsta, ka slapjas bikses nav ērti un ir auksti, nepatīkami. Un par prasīšanos uz podiņa bērns ir jāpaslavē, tas ir viņam svarīgi, un tad nākamreiz būs lielāka vēlēšanās iepriecinās vecākus.  

Tā kā uzskatu, ka tam visam jānotiek pakāpeniski, sākumā pa dienu bez autiņbiksītēm, un kad tas ir labi apgūts, tad var arī mācīt iet uz podiņa naktī. Nevar prasīt bērnam, lai iemācās visu tagad un tūlīt, jo viņiem ik dienas daudz kas jāiemācās.

2,9 gadu vecumā  dēls sāka pa nakti vilkt nost autiņbiksītes, jo istabā bija ļoti karsti. Nopirkām mitruma apsorbējošos paladziņus un bijām gatavi apgūt iešanu uz podiņa naktī. Tas mums notika tā, ka pirms gulētiešanas pačurā, tad pēc 3 stundām es cēlos un liku uz podiņa. Pēc 3 stundām tādēļ, ka ,guļot diendusu, viņš varēja nogulēt tādu laiku nečurājot. Dažreiz sanāca nogulēt visu nakti un nepiecelties, un tad bikses bija slapjas, bet tas jau nekas - mēs tik mācāmies. Tā es cēlos 1 mēnesi divas vai vienu reizi naktī, kā kuro reizi sanāca.

Dēlam tas nekādu prieku nesagādāja, jo sanāca, ka es viņu modinu, bet kā lai savādāk iemāca? Kad piegāju pie dēla un čukstēju "ejam pačurāt", dēls man teica "kuššššš"! Apgriezās uz otriem sāniem, teica "ej prom, Maikliņš guļ"! Tas bija smieklīgi, bet bija arī žēl, ka bija jāmodina dēliņš. Vienu mēnesi tā mocījāmies, drīzāk  dēls mocījas, jo viņš ir maziņš un celties negrib, miedziņš nāk. Tad pēkšņi pa nakti dzirdu "mammu čurāt"! Ātri lecu no gultas un liku dēliņu uz podiņa. Tas bija ļoti patīkami, ka viņš pats pamodās un sajuta, ka grib čurāt. Nu jau dažas naktis ir cēlies pats un prasījis čurāt.

Sākumā, kad sākām pa nakti gulēt bez autiņbiksītēm, āra bija liels karstums un Maikliņš daudz dzēra, gan pirms gulēt iešanas, gan arī pa nakti, un līdz ar to čurāja 2 reizes podiņā un 1 reizi biksēs. Nu jau karstums aiz muguras, un slapjas bikses nav jau vairākas naktis. Mūsu mērķis tiek sasniegts ļoti veiksmīgi.

Bija viens gadījums: braucam no Rīgas uz Dobeli, uz mājām, pa ceļam iegriežamies Jelgavā veikalā, lai aizvestu dēlu uz tualeti. Kad prasīju vai grib čurāt, dēls atbildēja "ja". Aizgājām uz tualeti, es viņam saku čurāsim kā tētis - lielajā podā, jo mazā nav, dēls paskatījas un teica, ka negrib vairs čurčt. Tad ienāca prāta, ka mājās ari jaliek dažreiz uz lielā poda.

Bet  ap 2,7 gadiem dēls pats ieminējās, ka grib čurāt lielajā podā, jo tā dara tētis. Es viņu lieku ar kājām uz poda malām, un viņš tad stāvus čurā. Savā ziņā tas ir ērtāk nekā mazajā podiņā. Mazo podiņu jāmazgā, bet lielajā tikai jānolaiž ūdens. Tagad jau 3 mēnešus pa dienu čurā lielajā podā, bet mazajā tikai tad, kad kaka, un tad, kad esmu aizņemta un nevaru uzlikt uz lielā poda. Tā vismaz viņs ir pieradis, ka var čurāt jebkurā vietā, jebkurā podā.

Maikliņam ir jau 2,10 gadiņi, un čurāšana un kakāšana nesagādā nekādas problēmas. Viņš ir tik patstāvīgs, ja grib kakāt, nesaka mums, bet aiziet paņem mazo podiņu, noliek istabā pretī TV, sēž, skatās un dara savu darāmo. Dažreiz sēžot uz podiņa spēlējas ar mašīnītēm vai kaut ko ēd. Tas nu gan man šķiet jokaini, ka kakā un ēd, bet viņš tā ir izdomājis un viņam tā patīk. Ir reizes, kad viņš  tā aizraujas sēžot uz podiņa, ka tad, kad saucu iet mazgāt dupsi, viņš saka, ka nevar, ka skatās multenes.

Nesen bija tāds kuriozs, mūsu omītei bija dzimšanas diena, es cepu torti. Maikliņš apsēdās uz podiņa un kakāja, kad prasīju "ko dari?", viņš atbildēja "cepu babai kūku".

Aptveni divu gadu vecumā, kad pakakāja, viņš piecēlās un teica "kaka kā desa". Par to mēs smējāmies ilgi.

Bildes, kurās dēls sēž uz podiņa, ir salīdzinoši maz, jo viņam nepatīk, ka viņu bildē tādā brīdī.  Tagad čurā jebkurā vietā, ārā krūmos, lielā vai mazāa podā, un tas nav svarīgi, ka tas ir vai nav viņa pods. Ir svarīgi bērnu radināt, ka savas vajadzības jākārto ne tikai savā podā, bet jebkurā podā, kas ir domāts vajadzību kārtošanai. Esmu priecīga, ka viss šis laiks mums ir bijis salīdzinoši jauks un patīkams notikums. Lēnā garā esam sasnieguši vēlamo, bez liekām raizēm, bez niķiem un asarām. Tagad, kad jau nelietojam autiņbiksītes, tas ir gan ērti un veselīgi bērnam, gan ērti un lēti vecākiem.