Māmiņas Agneses Zaķes ceļojums pa Baltiju

Pēdējais konkursa "Ceļoums pa Baltiju" rakstiņš ir Agneses Zaķes izpildījumā. Lūkosim, uz kurieni dosimies šorei!

Ventspils – Kabile – Priekule – Kretinga – Klaipeda – Panevežys – Krāslava – Aglona – Madona – Smiltene – Ventspils

Ceļojums divu dienu garumā. Latvija - Lietuva - Latvija

 

Mērķis Latvijas teritorijā – Apskatīt un iepazīt Latvijas dabu, cik saviļņojoša, aizraujoša, pat mežonīga tā ir. Tajā ietverot arī Latvijas kultūru un neapšaubāmi iepazīt dabas dotumus. Tāpēc šajā maršrutā pa Latviju ietveru vairāk apskates objektus dabā, dažnedažādas dabas takas ūdeņus, un pastaiga pa mežu uzlabojot veselību soļojot.

 

Mērķis Lietuvas teritorijā – Izpētīt arhitektūru, dabas reljefus.

{pic:1}

Sākumpunkts šim ceļojumam ir Ventspils ( tik pat labi var būt jebkura Latvijas pilsēta). Dodamies pa Kurzemes ceļiem uz Kabili (Kuldīgas rajons). Kā cēlies Kabiles nosaukums - sen, ļoti sen tagadējās vecās muižas apkārtnē bijusi veca ēka ar kabu jumtu, tas ir, jumts darināts no sakabinātām saknēm. No šī dīvainā nosaukuma arī cēlies vietas nosaukums Kabile. Kabilei ir sava interesanta vēsture, te darbojušies daudzi ievērojami cilvēki un Kabilē arī šodien tūrisma takās var atrast daudz interesantu objektu un vēsturisko liecību. Viens no tiem ir – Bezdibeņa ezers.

 

Bezdibeņa ezers. "Bezdibenis" ir  purva ezeriņš, kas atrodas teritorijā, kura sevī iekļauj sūnu purvu, zāļu purvu, biotopus ar mežaudzēm uz purvāju un niedrāju augsnēm.

{pic:2}

Starp ezeriņu un autoceļu atrodas meža nogabals, kas vairāk atgādina iekoptu parku ar iemītām takām un interesantu reljefu. Tur apskatāms baltalksni, kas drīz būs ierakstāms dižkoku saimē, priedes un egles ar vertikālām, atkailinātām saknēm un dzīvnieku alām. Laipa pāri pārejas joslai un tad jau nokļūstam augstajā purvā un, laipojot pa koku ripām, nokļūstam pie ezeriņa ar ļoti „mīkstu”, ārstniecisku ūdeni.

{smallpic:3}

Acīgākie un zināt kārākie noteikti nepalaidīs garām iespēju apraudzīt mūsu mazo meža brāļu iekoptās dzīvesvietas – alas. Turklāt te padomāts par gājēju ērtībām.

 

Tālāk dodamies uz Priekuli ( Liepājas rajons). Senāko Priekules muižas saimniecības pagalmu sargāja vareni, nocietināti caurbraucamie vārti, kas tautā ieguvuši savu tagadējo nosaukumu - Zviedru vārti.

{pic:4}

Tuvāk Lietuvas robežai Dunikas dabas liegums un purva taka. Dabas taka atrodas dabas liegumā "Dunika". Gājiens pa laipu ir interesants – purvs ir klajš ar skatu uz ezeriņiem. Šeit ir izveidojusies sava dzīves vide. Kad tiks pabeigta laipu būvniecība, takas galapunkts būs Luknas skābaržu audze. „Skaists gājiens pa vakara saulē mirdzošajām laipām Dunikas purvā starp japāniska dizaina kroplām priedītēm līdz purva saliņām.’’ Dunikas purva laipas (vairākus km gara )stiepjas Tīrpurvam līdz vidum, bet katru gadu tiek būvētas klāt un jau nākamgad purvu varēs šķērsot nesaslapinot kājas. Ejot pa laipām var vērot netipisku mazliet īpatnēju purva ainu ar akačiem,  kā arī skabāržu audzi, kas ir vienīgā tīraudze Latvijā. Patreiz skābaržu audze ir 132 gadu veca un sasniegusi 25 metru augstumu. Skābaržu mežs izskatās pirmatnējs un neparasts, tādēļ to ir vērts apmeklēt.

{smallpic:5}

No aizsargājamajām augu sugām liegumā sastopama bezdelīgactiņa, ciņu mazmeldrs, dižā jāņeglīte, izlocītā ķērsa, meža auzene, mieturu mugurene, odu gimnadēnija, parastā kreimule, smaržīgā un zaļziedu naktsvijole, trejdaivu koraļsakne, vīru dzegužpuķe, Fuksa, stāvlapu un plankumainā dzegužpirkstīte, sīpoliņu donis, Buksbauma grīslis. Dunikas tīreļa ziemeļdaļā atrasts aizsargājamais palu staipeknītis.

{smallpic:6}

Tas viss atrodas Dunikas dabas liegumā, un šurp ieteicams doties, lai izbaudītu neparasto klusumu, kas allaž valda purvā, un neikdienišķo, pirmatnējo ainavu – purvu ar akačiem, ezeriņiem un saliņām – un tam blakus esošo vienīgo skābaržu tīraudzi Latvijā. Purvs staigāšanai ir bīstams, jo tur akacis ir pie akača. Viens no ļaužu nostāstiem vēsta, ka purvs radies tur, kur no gaisa nokritis tumšs negaisa mākonis. Tāds ticējums varētu būt saistīts ar to, ka purvā neietek neviena upe, taču, neraugoties uz to, tas ir dziļš un neizdibināms.

 

Netālu atrodas Kalētu meža parks. Meža parkam, kas izveidots bijušās Kalētu muižas parkā, ir bagāts un interesants dzīves stāsts. Dodoties ceļā pa īpaši veidoto dabas taku, apskatāms Ķeizarakmens, kas uzstādīts par godu Krievijas caram Romanovam, iepazīstami diži un veci koki, bet Zaļumplacī atrodams koka skulptūru ansamblis.

{smallpic:7}

{pic:8}

Ģimenēm ar bērniem īpaši saistoša būs parkā izveidotā Zaļā mācību klase un vairākas atpūtas vietas, kā arī iespēja doties pārgājienā vides gida pavadībā. Šī ir īstā vieta arī tiem, kam ceļot patīk ar velosipēdu, – Kalētu meža parka takas lieliski piemērotas riteņbraukšanai. Tālāk ejot var nokļūt Līgo placī, kur Kalētnieki un viesi vienmēr svin Jāņus . Svētkus organizējot pēc iespējas tiek ievērotas latviskās tradīcijas. Līgo placī ir skaista pašu spēkiem celta estrādīte.

{pic:9}

Netālu no centra , skaistā vietā ir iecienīta atpūtas vietiņa ceļiniekiem, ko izveidojis ilggadējais Kalētu mežsargs Alberts Ķeris. Mežsarga ierīkotas atpūtas vietas Kalētos ir vairākas.

{pic:10}

Pie Lietuvas robežas atrodas Aizvīķu meža parks – koka skulptūru kolekcija.

Aizvīķu meža parks ir skaists un interesants visos gadalaikos. Pastaigājoties pa celiņiem sastopamies ar koku stumbros cirstiem teiksmu tēliem. To klātbūtne leģendām un noslēpumiem apvīto meža parku vērš vēl brīnumaināku.

{pic:11}

{pic:12}

{pic:13}

Šis noslēpumiem un leģendām apvītais meža parks ir brīnumainu pārsteigumu pilns. Tas tapis 19. gadsimta beigās kā muižas parks, un tam ir gan sava ragana, gan spoku kalns. Šī ir lieliska pastaigu vieta ģimenēm ar bērniem, jo bez pašas mammas dabas veidotajām gleznainajām meža ainavām te apskatāmi arī cilvēku roku darināti pasaku un teiksmu tēli, kas ceļotājiem vēsta arī notikumus no Aizvīķu vēstures.”

 

Iebraucam Lietuvā. Iebraucot Lietuvā, vērīgākie tūristi pamanīs īpatnējās koka norādes, kas raksturīgas tikai Lietuvai. Tiesa, nebūtu vērts speciāli doties uz kaimiņvalsti, lai aplūkotu šādas norādes, taču, tur esot, tām uzmanību var pievērst. Plašā klāstā dažādās kaimiņvalsts nomalēs atrodamas arī koka skulptūras un takas, ar koka apdari.

 

Braucam tuvāk Baltijas jūrai uz Kretingu. Tā ir viena no vecākajām rietumu Lietuvas pilsētām, atrodas pie Akmenes upes. Brauciens mudina izpētīt interesantu baznīcu un klosteru arhitektūru.

{pic:14}

{pic:15}

Šeit atrodas Dieva Kunga Atklāsmes Sv. Jaunavai Marijai baznīca bernardīniešu klosteris (kā arī franciskāņu; ar vecāko saglabājušos saules pulksteni Lietuvā),

{smallpic:16}

kapliča, Kretingas evaņģēliski luteriskā baznīca, pareizticīgo Kretingas Dieva Mātes baznīca.

{pic:17}

Tālāk dodamies uz Klaipēdu. Viens no Klaipēdas simboliem ir laiva „Meridianas”, uz šīs laivas atrodas restorāns. Viens no Klaipēdas simboliem ir laiva „Meridianas”, uz šīs laivas atrodas restorāns.

{smallpic:18}

Klaipēdas pulksteņu muzejā ir apskatāmi saules, ūdens, smilšu, uguns pulksteņi un citas laika mērīšanas ierīces, kā arī pulksteņu attīstība no renesanses līdz pat mūsdienām.

{pic:19}

{pic:20}

{pic:21}

Darba laiks: Otrdienās - Sestdienās: no plkst. 12.00 līdz 18.00
Svētdienās, valsts svētku priekšvakarā: no plkst. 12.00 līdz 17.00

 

Biļešu cenas: Pieaugušajiem 6LTL izglītības nodarbības 1LTL
Cena ar atlaidi 3LTL izglītības nodarbības 0,5LTL

 

Kuršu kāpas nacionālais parks - Varenākās Ziemeļeiropas kāpas (līdz 67 m augstas) un grandiozākais šāda tipa ģeomorfoloģiskais veidojums Baltijā.

{pic:22}

Dodamies uz Panevėžys. Tā ir arhitektūru pievilcīga, gan ar pareizticīgo baznīcām, kopā ar mūsdienu ēkām. Ir lietderīgi apmeklēt pilsētas tūristiem.

{smallpic:23}

Varam izmantot nakts atpūtas stundas viesnīcā šeit pat Panevežys. Cena uz 4 cilvēkiem diennaktī- 20 LtL.

 

Dodamies atpakaļ uz mūsu Latviju J. Uz Krāslavu. Vikingu sāgās Krāslava ir dēvēta par Dynasaiforgarðr jeb "Daugavas pilskalnu, no kura uz leju var sākt burāt". Izcils Latgales kultūras un izglītības centrs 18.-19. gadsimtā.

 

Dabas liegums ‘’Čertoks’’, Velnezers.

Liegums atrodas Krāslavas rajona Šķeltovas pagastā. . Dabas liegums izveidots, lai aizsargātu sufozijas izcelsmes Čertoka ezeru (arī Čortoks, Valnezers). Tā platība 1,9 ha, bet dziļums 17 m. Ūdens ezerā ļoti dzidrs, gaišzaļā krāsā. Ūdenī ļoti maz sāļu, tāpēc ezerā ļoti maz ūdensaugu un dzīvnieku. Unikāls ezers, kas ietver sevī noslēpumainību un mistiku. Tā aizsardzībai ir izveidots dabas liegums. Ezers ir mazs, dziļš un praktiski bez ūdensaugiem un minimālu zivju faunu. Ļoti iecienīta apskates un atpūtas vieta, jo atrodas tuvu Aglonai un nav tālu no autoceļa Aglona – Krāslava.

{pic:25}

{pic:26}

Netālu no ezera ir ierīkota atpūtas vieta ar galdiņiem un soliņiem, kā arī ugunskura vietas. Latgalē ir kāds noslēpumains, mītisku stāstu apvīts ezers, kuru tautā sauc par Velnezeru jeb Čertoku. Pēc iedzīvotāju nostāstiem ezera tuvumā nekad nav dzīvojuši cilvēki, jo tie pie ezera nevar ilgstoši uzturēties - ezera apkārtnē cilvēki bieži nomaldās. Nosaukums ezeram, iespējams, ir dots tā īpatnējā izskata un atrašanās vietas dēļ . Dienvidu pusē ezeram agrāk bijusi pļava, kur tikuši vesti zirgi pieguļā. Pļavā atradās ieplaka, un pašas pļavas vidū bedre gultas lielumā. Šo bedri sauca par Velna gultu. Puiši vienmēr ir derējuši, ka šajā gultā visu nakti nogulēs, bet nevienam tas nav izdevies. Kā tik aizmieg, tā vienmēr pamostas citā vietā pļavā vai netālu no Velna gultas, tur itkā pats velns būtu gulējis, un puišus laukā sviedis.
Tagad šī pļava ir aizaugusi ar kokiem. Nogriežoties no lielceļa uz Valnezeru, var redzēt, ka gar celiņu uz leju ir ļoti stāvas kraujas, kas pašā lejā satiekas ar citām, veidojot lielas, dziļas bedres, tādas bedres no lielceļa līdz ezeram ir vismaz trīs. Ezers bieži maina savu krāsu, pārsvarā tam ir zaļganzila krāsa, taču tajā ir novērotas visas varavīksnes krāsas. Ezera ūdens garša ir salda. Ezeram var brīvi pieiet klāt no jebkuras vietas. Ejot tam apkārt pa tūristu iemītu taku, vērojama interesanta aina-lai kurā pusē cilvēks atrastos, tā krastu panorāma nemainās-līdzīga ainava ar smuidrām priedēm un bērziem krastā paveras gandrīz no katras vietas.

{smallpic:27}

{smallpic:28}

Vecie ļaudis brauc pie ezera kājas ārstēt, jo ūdenim esot dziednieciskas spējas.Ezera dibens atgādina māla klonu. Reiz pie Valnezera ieradās TV3 filmēšanas grupa un nevarēja uzņemt materiālu, jo pilnīgi jaunas baterijas bija nosēdušās. Mistika - viņi brīnījās.Stāsta,ka Čertokam ir pašam sava Nesija un ka ezera ūdeni nevarot aizvest uz labaratoriju analīzēm.

..turpat Aglonā.. Atrodoties šaurajā zemes gabalā starp Ciriša un Egles ezeriem, Aglona izveidojās no trim ciemiem: Aglonas, Somersetas un Jaunciema. Latgales dabiskās ainavas aicina daudzus tūristus apmeklēt Aglonu katru vasaru, īpaši Upursala, Velnezers, Madelāņu pilskalns un Aglonas neskartie sili. Aglonā atrodas Aglonas bazilika, kas ir ir Latvijas katoļu nozīmīgs reliģisks centrs. 1980. gadā Aglonas dievnamam svinot savu 200 gadu jubileju, pāvests Jānis Pāvils II piešķīra tai titulu "Aglonas bazilika". 1993. gada septembrī savas Latvijas vizītes laikā pāvests apmeklēja baziliku, pasākumos piedalījās 300 000 svētceļnieku.

 

 Rušenicas pilskalns..

 

Rušas upes labajā krastā un Rušonas ezera tuvumā atrodas Rušenicas pilskalns. Šis ir kultūrvēsturisks objekts un kultūras piemineklis, ko ieteicams apmeklēt ikvienam, kas interesējas par vēsturi un arheoloģiju - šajā pētīta tur esošā bronzas laikmeta senvieta.

{pic:29}

Rāznas ezera dienvidu krastā paceļas viens no augstākajiem Latgales pauguriem - Mākoņkalns jeb Padebešu kalns (tā absolūtais augstums ir 248, bet relatīvais - ap 55 m). Kādreiz te atradusies tālu izdaudzinātā Volkenbergas pils, celta 1236. gadā. Teika vēstī, ka pēc Volkenbergas pilsvaldnieka un viņa sievas nāves plašie pilsnovada īpašumi sadalīti viņu trim meitām - Rozei, Lūcijai un Marijai. Katra no māsām uz mantotās zemes sev uzcēlusi jaunu pili: Roze - Rēzekni (Rositten), Lūcija - Ludzu (Lucin) un Marija - Viļaku (Marienhaus). Bet kādreiz varenā Volkenbergas pils pēc māsu aiziešanas pamazām sabrukusi. Līdz mūsu dienām no tās saglabājušās tikai aizsargmūra atliekas un aizbrukušas pazemes ejas.

 

Dodamies ceļā.. uz Madonu.. Pēc vienas versijas Madonas vārds radies no tuvumā esošā Madonas ezera. Pēc citas, savu nosaukumu Madona ieguvusi no Biržu muižas, ko vāciski sauca Madohn vai Modohn; tāpat to saukuši arī krievi. Tādēļ arī jauno dzelzceļa staciju, pie šaursliežu dzelzceļa līnijas Pļaviņas - Valka nosauca par Madonu. Tā sāka saukties arī apdzīvota vieta, kas sāka augt pēc Madonas stacijas uzcelšanas 1903. g.

Kalsnavas arborētums – lielākā dekoratīvo koku un krūmu kolekcija Latvijas austrumdaļā.

Kalsnavas arborētums (Arborētums – koku, krūmu un liānu kolekcija, kur veic ilglaicīgus novērojumus par koku attīstību, piemērotību noteiktam klimatam, sēklu ražošanu un pavairošanu), atrodas 150 km uz dienvidaustrumiem no Rīgas, Madonas rajona Jaunkalsnavā 25 km no Latvijas augstākās virsotnes – Gaiziņkalna. Kalsnavas arborētuma ierīkošana uzsākta 1975. gadā. Tā kopējā platība ir 133,25 ha, pašlaik koku un krūmu stādījumu kolekcija ierīkota 94,1 ha lielā platībā. Latvijā lielākā egļu kolekcija un lielākā kokaugu kolekcija Austrumlatvijā. Kolekcija apskatāma no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Kalsnavas arborētums ir īpaši aizsargājama dabas teritorija – dendroloģisko stādījumu kolekcija.

Kalsnavas arborētums piedāvā:

•      Ekskursijas;
•      Konsultācijas par koku un krūmu augšanu un audzēšanu;
•      Floristikā izmantojamo materiālu iegādi (piem. – čiekurus);
•      Dekoratīvo kokaugu sēklu iegādi;
•      Ūdensrožu stādu iegādi;
•      Iespēju apgūt profesionālās zināšanas mežsaimniecības, bioloģijas un ainavu arhitektūras studentiem;
•      Padomus ainavu veidošanā.

{smallpic:30}

Darba laiks: no 1.05. – 31.10.  Pirmdiena - Piektdiena 8:00 – 17:00.  Sestdiena, Svētdiena 10:00 – 17:00 

Cena par ekskursiju:  Ls 1.00

                                   Ls 0.50 (skolēni, pensionāri)

                                   Ls 5.00 gida pakalpojumi, konsultācija (līdz vienai stundai).

   Vienīgi Kalsnavā ir iespējams apskatīt tādus retumus kā tulpjukoku, Virdžīnijas sniegpārslukoku, Kobus magnoliju.Top lielākā peoniju kolekcija Latvijā un zied ceriņi kalnā.. Atpūtu jums sniegs rododendru pastaigu taka priežu mežā. Dīķos varēs redzēt ūdensrožu krāsu  dažādību, bet pārejot tiltiņu varēsiet vēlēties sev ko krāsainu!  

..Uz Smilteni..

Cērtenes pilskalns. Cērtenes pilskalns atrodas Cērtenes upītes kreisajā ap 25 m augstajā stāvkrastā. Pilskalns aprakstīts jau 1794.g. un tā plānu zīmējis pazīstamais tā laika kartogrāfs L.A Mellins. 1882.gadā pilskalnā izdarīti nelieli rakumi. Cērtenes pilskalna nocietinājuma grāvji uzskatāmi par vienu no grandiozākajām fortifikācijas būvēm Latvijas pilskalnos. Pēc nocietinājuma veida un varenuma Cērtenes pilskalns uzskatāms par cietokšņa veida nocietinājumu. Cērtenes pilskalns ir mākslīgi veidots. Nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās uzskatītu par dabiskām.

{pic:31}

Vieta, kur iespējams sarīkot pikniku ar draugiem un izbaudīt gleznainu dabas ainavu, kas paveras no pilskalna virsotnes. Īpaši interesants objekts vēstures faniem – Cērtenes pilskalns ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.

{smallpic:32}

Niedrāja ezers. Atpūtas vietas ap ezeru. Niedrāja ezers kļuva slavens pirms pāris gadiem, kad ūdenslīdēji no tā izvilka dīvainas formas koka priekšmetu. To aplūkojot uz sauszemes, kļuva skaidrs, ka tā ir veca, ļoti veca laiva, kas piederējusi tiem cilšu cilvēkiem, kuri pie ezera bija apmetušies mūsu ēras septītajā gadu simtenī. Taču par Niedrāja ezeru, kas atrodas pāris kilometrus no Smiltenes, teikas un leģendas stāstītas jau ļoti sen.

Iespējams, ka vecāki bērnus ar dažādiem mošķiem, kas mīt Niedrājā, baidīja tāpēc, lai sīkie neietu tik tālu projām no mājām cauri mežam. Taču ezers vienmēr ir vilinājis visu paaudžu makšķerniekus, jo par zivju bagātību tur sūdzēties nevar. Šodien ir izskaitīts, ka Niedrājā mīt praktiski visas Latvijas ezeros dzīvojošās zivis. Tā ūdens ir tīrs un caurspīdīgs - šis fakts vilina Latvijas ūdenslīdējus. Interesanti, ka vairākas sezonas šis ezers nav bijis iekļauts vides veselības speciālistu monitoringa sarakstā. Proti, nav ņemtas analīzes, vai tur drīkst peldēties. Peldējušies ir daudzi un nekad nekas veselībai bīstams nav atgadījies. Vēl – Niedrāja ezerā nav novērotas zilaļģes. 

Vai tiešām velns?

Parasti pie vietām, kur ir akmeņu salikumi, centās izrakt nelielus dīķīšus vai izmantoja ezerus un upju tecējumu. Senās novadu robežas parasti gāja pa upju tecējumu. Lielās svētvietas visbiežāk atradās ūdens tuvumā vai netālu no tām bija spēcīgi avoti. Piemēram, līdz 20. gs. sākumam no Smiltenes novada Cērtenes pilskalna iztecēja avots, ar kura ūdeni varēja palīdzēt cilvēkiem. Diemžēl tagad avots slēgts. Vēl līdz 60. gadu beigām Klievezera (otrs mistiskais Smiltenes puses ezers) ūdens bija ar labu iedarbību uz cilvēka organismu kopumā. Novērojumos un praksē konstatēts, ka Niedrāja ezera ūdens, cilvēkam peldoties vai atrodoties ūdenī, notīra no biolauka visu negatīvo enerģiju uzlādējumu, ko dod mūsdienu civilizācija. Vairāku dienu ūdens procedūras mazina stresu un sāpes organismā, pastiprinās vielmaiņa un ķermeņa kopējais dzīvības spēks.
Senas pasakas un teikas vēsta, ka velns daudz kur Smiltenē un tās apkārtnē bēris ciet upes ar akmens bluķiem. Niedrāju viņš izvēlējies par savu dzīves vietu. Veci ļaudis stāsta, ka ezeram esot dubultais dibens, kur nelabais visu savu bagātību savilcis. Par lielu naudu vēsta vēl kāda teika. Taču diezin vai ezerā, kuram Latvijas dziednieki piedēvējuši tik daudz labu īpašību, mistu pats velns.

Interesanti fakti

Niedrāja ezers ir visai iecienīta atpūtas vieta Smiltenes pievārtē. Te izvietojušies pavisam septiņi nelieli ezeriņi, Niedrājs ir lielākais un tuvākais, ejot no pilsētas puses. Daži no apkārtnes smiltāju pauguriem ir samērā augsti un stāvi, jādomā, ka te reiz atradušies ar kulta izdarībām saistīti objekti.
Arheoloģiskie materiāli liecina, ka līdz m. ē. 7. gs. Ziemeļvidzemē, visriņķī Smiltenei savas pēdas atstājuši agrākie teritorijas apdzīvotāji somugri, kurus pakāpeniski atspieda Tālavas latgaļi.

{smallpic:33}

Attīrījušies no mošķiem varam doties uz mājām :)