Kad Latvijā būs juvenilā tiesa?

Bērns un cietums. Vai tie ir savienojami jēdzieni? Viens no vissāpīgākajiem Latvijas tiesu reformas jautājumiem ir juvenilās tiesas (speciāli bērniem un pusaudžiem) izveidošana, kaut gan tieši juvenilajā justīcijā darbojas kā „atjaunojošas” tiesvedības modelis, jo svarīgi ir nevis sodīt, bet labot.

Tiesvedībā postulātam „Nekaitēt!” vajadzētu būt tikpat svarīgam kā medicīnā.

Bērni paliek bērni arī tad, kad rīkojas slikti. Mūsu valstī pusaudžus joprojām tiesā „pēc pilnas pieaugušo programmas”, neņemot vērā situāciju ģimenē, konkrētā bērna psiholoģiskās īpatnības un citus svarīgus apstākļus. Piemēram, 15 gadus veca meitene nogalina savu patēvu. Ir tiesa un ir atbilstošs spriedums. „Aiz kadra” paliek vien tas, ka nogalinātais sadists un pedofils gadus divus nelaimīgo bērnu regulāri izvaroja un sita viņas māti.

Šādos stāstos sabiedrībai parasti netiek darīti zināmi uzvārdi, bet bērna seju televizora ekrānā klāj melns kvadrāts. Paliek tikai stāsts – neiespējams un baiss, nesavienojams ar pašu bērnu. Publikai šie notikumi šķiet bezpersoniski un ne katram gribas bojāt sev garastāvokli, aizdomājoties par problēmu. Bet kurš paskatīsies notiesātā bērna acīs? Tā cilvēka acīs, kurš savu likteni nav izvēlējies pats!

Pasaules tiesvedības praksē juvenilā tiesa pirmo reizi parādījās ASV, Čikāgā 1899 gadā un tās mērķis bija samazināt noziedzību (it īpaši recidīvus)  bērnu vidū. Cara laika Krievija bija otrā valsts, kur 1910 gadā Pēterburgā sāka darboties šādas tiesas, taču pēc tam bija revolūcija un „tādiem sīkumiem” vairs neviens nepievērsa uzmanību. Šodien katrā valstī, kura sevi uzskata par attīstītu, darbojas juvenilās tiesas un to  galvenais uzdevums ir nevis sodīt, bet noskaidrot apstākļus, kas ir noveduši bērnu pie likumpārkāpuma un labot situāciju, radot nosacījumus mazā pilsoņa reālai rehabilitācijai.

Latvijā juvenilās tiesas joprojām nav. Varbūt tāpēc, ka mūsu tiesvedības filozofija nāk no padomju laika filmām – „Zaglim ir jāsēž cietumā!” Mūsu valsts no tik „gudras domas” nekautrējas. Ieliekot bērnu aiz restēm viņš tiek padarīts par noziedznieku, jo cita ceļa jaunajam likumpārkāpējam vienkārši nav. Kaut gan pareizs ir pavisam cita lozungs – „Zaglim ir jāpārstāj zagt!” Tikai tāda formula ir visiem saprotama, efektīga un izdevīga sabiedrībai. Bērns kļūst nevis par represiju objektu, bet par savas rehabilitācijas programmas visaktīvāko dalībnieku.

Bērnu un pusaudžu noziedzības iemesli vienmēr ir psiholoģiski, tie vienmēr ir meklējami ģimenē un tā vienmēr ir pieaugušo vaina. Bērns veido attiecības ar pasauli, meklē robežu starp „drīkst un nedrīkst” un pārdzīvo neskaitāmas hormonālās vētras. Ja šajā procesā attieksme pret viņu nav adekvāta , bērns nokļūst „citā realitātē” – iela, alkohols, narkotikas, noziegumi … Viņš sauc pēc palīdzības, bet sabiedrība ciniski saka – „Aiz restēm!”

Kamēr valsts bezjēdzīgi turpinās finansēt desmitiem organizāciju, kas it kā kontrolē un uzmana ar bērniem saistītās problēmas, nekad nekas nemainīsies. Precīzāk sakot, mainīsies uz slikto pusi. Galvenais ir sociālais darbs tikai un vienīgi ģimenē. Kam būtu jāpieņem lēmums, ka ģimenē nepieciešama iejaukšanās? Protams, - tikai juvenilajam tiesnesim. Citās valstīs prakse ir tāda, ka kopā ar tiesnesi strādā obligāti  sociālais darbinieks, kurš par bērnu un ģimeni zina visu. Jo juvenilās tiesas uzdevums nav sodīt. Tās uzdevums ir atrast kontaktu ar bērnu un noskaidrot vissvarīgāko - viņa attieksmi pret notikušo. Nevis cietušā pretenzijas, bet paša likumpārkāpēja domas par notikušo. Tādas tikšanās visbiežāk notiek nevis tiesas zālē, bet, teiksim, rehabilitācijas centrā.

Pusaudžiem (un, protams, arī pieaugušajiem) ļoti grūti nākas atzīt savu vainu, kur nu vēl izdarīt to tiesas zālē sēžot aiz restēm. Toties ārēji neoficiālu sarunu gaitā pusaudzis sajūt nevis likumu, kuru viņš ir pārkāpis, bet cilvēku, kuram viņš ir nodarījis pāri. Tādos apstākļos bērna velme vērst situāciju par labu ir patiesa. Ja sarunu gaitā ar cietušo tiek panākta vienošanās, kas apmierina abas puses, tātad tas ir pareizi, taisnīgi, likumīgi un klasiskais tiesas process nav nepieciešams.

Tā kā Latvijas tiesvedībā par vienīgo efektīgo audzināšanas līdzekli tiek uzskatīts sods, neeksistē arī konkurence starp veidiem, kādos varētu reaģēt uz likumpārkāpumu. Par jebkuru pārkāpumu cilvēks atbild valsts priekšā (kaut gan mums tāpat ir klasificēti noziegumi gan pret valsti, gan pret personu), bet atbildība pret konkrētu personu praktiski neeksistē. Līdz ar to likumpārkāpējam cietušā intereses (izjūtas, pārdzīvojumi) ir vienaldzīgas un tā tālākais liktenis viņu neinteresē. Tieši šeit slēpjas mūžīgais konflikts – cietušie neuzticas tieslietu sistēmai, bet notiesātie nav apmierināti ar spriedumu.

Kas šobrīd notiek jebkurā tiesas procesā? Tur eksistē tikai bailes, neuzticība, naids un agresija. Tiesneši pasludina spriedumus, neticot, ka kādu var labot. Vai ir iespējams atrisināt pat visnenozīmīgāko konfliktu balstoties uz negatīvām emocijām? Protams, ka nē. Tādā gadījumā notiesātais nožēlo tikai vienu – ka nav bijis pietiekami uzmanīgs un gudrs. Pilns naida un cinisma jaunais likumpārkāpējs dodas „atsēdēt” pieaugušo tiesas piespriesto laiku. Cietušais dodas mājās, pilns bezpalīdzības, nepelnītas netaisnības un negūtas gandarījuma sajūtu. Un nekur nav teikts, ka pēc laika viņi nesatiksies atkal!

Ir taču skaidrs, ka šodien ne tikai alkoholiķi un narkomāni slikti izturas pret saviem bērniem. Kā noskaidrot, kad ģimene kļūst nelabvēlīga (un tas nenotiek nedēļas vai mēneša laikā)? Kas ir spējīgs pieņemt reālus mērus laikā, kad vēl var kaut ko labot? Šis ir visvājākais posms Latvijas tiesvedībā. Kādu tik atbildīgo mums nav – Bāriņtiesas, inspekcijas, centri, skolas, policija …! Tā arī sanāk, ka, jo vairāk aukles, jo nepieskatītāks bērns. Pēdējais laiks būtu pateikt, ka tikai un vienīgi vecāki ir atbildīgi par bērniem, jāizbeidz atbalstīt viņu bezatbildība un infantilisms, jāstrādā ar ģimeni kopumā un no vecākiem pirmajiem arī jāprasa rezultāts.

Prese nenogurstoši „baro” sabiedrību ar šokējošiem stāstiem par ņirgāšanos par bērniem, tajā pat laikā paskaidrojot, ka no vardarbības cietis bērns ir tik iebiedēts, ka nevienam sūdzēties neies. Viņš paaugas, pastrādā kādu nedarbu un viņu tiesā kā pieaugušo. Šajā neglītajā situācijā kaut ko reāli var mainīt tikai juvenilās tiesas tiesnesis, kuram visās valstīs ir pietiekami daudz varas situāciju labot radikāli. Šobrīd 99% gadījumos tiek rakstīti tikai papīri, kā rezultātā ar jauniem noziedzniekiem pildās vispirms cietumi, tad sabiedrība.