Kā niķoties pareizi? Māmiņa Ieva Ercmane dalās pārdomās par psiholoģes Sanitas Aišpures lekciju

Vai psiholoģiskās nodarbības palīdz vecākiem atrast pareizo pieeju bērnu audzināšanā? Lasi māmiņas Ievas Ercmanes pārdomas par lekcijā "Kā panākt, lai mazais klausa?" piedzīvoto.

Piektdien biju uz Sanitas Aišpures lekciju par to, kā tikt galā ar bērnu niķiem un stiķiem. Pirms tam, kad aicināja pieteikties uz šo lekciju izlasīju kādas māmiņas komentāru, ka šī būšot laba lekcija tiem, kas netiekot galā ar saviem bērniem. Tas man lika aizdomāties, kā tad tas īsti ir netieku galā. Man jau šķiet, ka vecākiem nav nemaz tādas iespējas netikt galā, ir vienkārši jātiek galā, tikai jautājums, vai mēs to izdarām labāk vai sliktāk, bet ļoti jau gribas, lai sanāktu LABĀK. Manā ģimenē ir divi niķotāji, vienam jau ir trīs arpus gadiņi un otram viens gads un pieci mēneši.

{pic:2}

Mani secinājumi tādi, ka šo lekciju vislabāk apmeklēt vecākiem, kuru bērni ir vecumā no 1-2 gadiņi, jo nu vismaz mūsu ģimenē tādi gulētiešanas niķi, ģērbšanās niķi, podiņniķi visvairāk bija aktuāli šajā vecuma posmā.

{smallpic:3}

Tomēr bija lietas, kas aktuālas mums ir tieši tagad, 3.6 gadu vecumā. Šajā laikā ir aktuāli visi niķi un stiķi, kas saistīti ar neiešanu uz dārziņu, mantu nekārtošanu.

Es gan savu trīsgadnieku nevedu uz dārziņu, jo mazajai māsai tāpat vēl jādzīvojās pa māju un tad mums ir tā privilēģija, ka arī Artūrs var dzīvot mājā. Lai tomēr dotu bērnam iespēju izglītoties un kontaktēties ar citiem bērniem, ejam uz nodarbībām, kas paredzētas tieši šī vecuma mazuļiem.

{pic:4}

Mazliet žēl, ka šo lekciju neapmeklēju pirms gada, jo tad mums tiešām gāja grūti. Tā nu sanācis, ka mūsu bērniem vecuma starpība ir divi gadi, un šādu vecuma starpību nu pavisam neiesaka. Bet es tikai tagad sapratu, kāpēc. Tas nav tikai dēļ tās greizsirdības, jo greizsirdīgi ir arī trīsgadnieki, pēc savu draugu pieredzes zinu, ka trīsgadnieki ir pat vēl greizsirdīgāki par manu divgadnieku. Bet šis vecums nav ieteicams, jo divu gadu vecumā bērns sāk apzināties to savu es, apzinās sevi kā personību. Un es, protams, pirms gada sevi briesmīgi vainoju par to, ka veltu mazajam par maz uzmanības, ka tas, ka mans bērns spītējās un visu laiku saka "NĒ", ir mana vaina, ka noteikti es kaut ko daru nepareizi. Un tas jau ir tas trakākais, ja vecāki sāk sevi vainot, stresot, nu es ar to nepalīdzēju ne sev ne mazajam. Par laimi, mazā māsa mums bija ļoti mierīga un tiešām daudz gulēja, tāpēc es varēju divgadniekam veltīt tiešām daudz laika, bet toreiz bija sajūta, ka es vairs netieku klāt savam bērnam.

Bet nu mēs, kā mācēdami, esam tam izgājuši cauri, guvuši to mācību caur savām kļūdām. Bet domāju, ka varējām mēs to divgadnieku niķu posmu izdzīvot kaut kā vieglāk.

Es ļoti ceru, ka ar mazo māsu būs vieglāk, patiesībā jau ir vieglāk. Pagaidām man šķiet ar Laumu vispār viss ir daudz vieglāk, bet, protams, arī viņai ir niķīši un tie nav tādi kā brālim, viņai ir pašai savas patikas un nepatikas.

{pic:5}

Ir jau tā, ka arī iepriekš biju daudz lasījusi par bērnu attīstību, par audzināšanu, bet tomēr vienmēr var uzzināt kaut ko jaunu, kādu jaunu knifiņu, kādu padomiņu, kas var ikdienā noderēt.

Tagad trīsgadniekam ir tā, ka gribas reizēm pavicināties ar rokām, ka nespēj tās dusmas apvaldīt un kāda manta aizlido pa gaisu. Satiekoties tagad mazo bērnu skoliņā ar vienaudžiem, protams, tās ne tik labās lietas bērnus pievelk kā magnēts. Piemēram, spļaušana, visticamāk, ka to esam noskatījušies skoliņā, jo pirms tam tāda lieta nebija. Tā pati sišana, vairāk tieši puikas savā starpā paplūcas. Un tad, atnākot mājās, viņš visas savas „gudrības” izrāda arī uz mums, uz mazo māsu.

Man ļoti iepatikās Sanitas ieteikums par to, ka mājās var būt dusmu spilvens, uz kura tad mēs izliekam tās savas dusmas, varam viņam iesist, iekniebt. Es domāju, ka tas varētu patikt.

{pic:6}

Ideja par ģimenes sapulci, kurā tiek uzklausītas arī bērna domas, kopēju plānošanu, man gan šķiet, ka tādai īstai plānošanai Artūrs vēl ir par mazu, bet ceru, ka turpmāk mums tas noderēs

Bet vispirms jau, lai ar mūsu bērniem viss būtu kārtībā, lai viņi būtu laimīgi un apmierināti, tādiem ir jābūt arī mums vecākiem. Lai mums visiem veicas ar savu bērņuku audzināšanu. Un ja nu tomēr šķiet, ka kaut kas nav tā kā vajag, ja aptrūkstas to padomu un saprotam, ka jūtamies bezspēcīgi nu padomājam, ka varbūt tomēr vajag parunāties ar kādu speciālistu, jo ne vienmēr pietiek tikai ar draugu ieteikumiem  un ne vienmēr tie būs tie pareizākie.

Un nobeigumam vēl atceramies, ka lai cik niķīgs un nepaklausīgs mums šķiet, mazulis viņš ir ļoti īpašs un tāds vienīgais, tāpēc nesalīdzināsim viņu ar citiem, nekaunināsim, bet mēģināsim saprast.

Nāc uz Sanitas Aišpures lekciju arī TU! Vairāk informācijas ŠEIT!