Ar bērniem uz Rīgu jeb kā mēs parakstīties braucām

Lasi māmiņas Ilzes Lipskas interesanto stāstu par to, kā ar bērniem doties uz Rīgu ar sabiedrisko transportu. Novērojumi par cilvēku izpalīdzību un citi piedzīvojumi.

Pirmajā brīdī doma - braukt ar bērniem uz Rīgu - itin nemaz neliekas vilinoša, jo sola vairāk stresa, nekā prieku. Tomēr tas ir piedzīvojums mums, kas Rīgā nedzīvojam, un tā arī centīsimies uz to raudzīties - kā uz neikdienišķu piedzīvojumu. 

{pic:4}

Bērna acīm pasaule ir brīnumu pilna, un Rīgā ir tik daudz dažādu lietu, kas pie mums laukos nav. Tas taču ir tāpat , kā mums aizbraukt un pirmo reizi redzēt dzīvē Parīzi. Tieši tā arī mēs braucām uz Rīgu, šoreiz ar vienu konkrētu mērķi - iet uz Māmiņu Klubu un parakstīties pieteikumam Satversmes Tiesai.

Gatavošanās

Viena gan nesaņemos ar diviem maziem bērniem doties šajā piedzīvojumā, tāpēc jau laicīgi esmu sarunājusi ar māsu, ka viņa brauks mums līdzi. Ak, cik labi, ka ir māsas un brālis!

Līdz Juglai mēs no rīta braucām ar mašīnu kopā ar tēti, kurš dodas uz darbu. Tālāk ceļš ved ar tramvaju līdz centram. Interesanti būtu zināt, kādas ir domas rīdziniecēm-māmiņām, kuras ikdienā izmanto sabiedrisko transportu, bet mūsu pieredze diemžēl ir bēdīga - uz palīdzību var bieži vien pat necerēt. 

{pic:1}

Sabiedriskais transports

Scenāriji ir dažādi - ieraugot mūs ar ratiņiem, tie daži vīrieši, kas pieturā stāvēja, aizgāja pēc iespējas tālāk no mums, un pakaļ jau nu neskriešu, varam taču mēs meitenes arī ratiņus tramvajā iecelt. Gatavojoties kāpt ārā, mums blakus sēdētājs zibenīgi devās uz priekšējām durvīm, un arī šoreiz mēs nepaspējām pat paprasīt palīdzību, izcelt ratiņus. Vai tiešām man jau iekāpjot ir jāprasa - "Kurā pieturā kāpsiet ārā, un vai palīdzēsiet ratiņus izcelt?"

Atpakaļ braucot, bija pilns tramvajs, un visi pasažieri novēršas, redzot, kā mēs mēģinām iecelt iekšā ratiņus. Un tādā gadījumā jau taisnība ir  - nav jau ko pārmest - viņi neredzēja, ka mēs kāpjam iekšā, un tādējādi nevarēja palīdzēt. Droši vien, ja būtu redzējuši, palīdzētu.

Ir arī gadījusies tāda situācija, kad prasu, vai nevar palīdzēt, bet man atbild krieviski "što?" Ar tādu intonāciju, it kā latviski paprasīt ir noziegums un aiziet prom. 

Nu nav jau tā, ka es pati nevarētu visu izdarīt. Protams, ka varu. Bet man tas liekas tikai cilvēcīgi - palīdzēt otram, ja redzi, ka viņam nav viegli. 

Un es arī konstatēju, ka nemaz vairs prasīt palīdzību negribas, tad jau labāk vienkārši paļauties tikai uz sevi, un ja nu kāds palīdzēs, protams, priecāšos, bet speciāli iet un lūgt.. pēc pēdējiem braucieniem uz Rīgu vairs kaut kā negribas.

Tomēr nav jau tā, ka neviens nepalīdz. Vienīgi to gadījumu ir mazāk..

Atpakaļ ceļā mums pat pieskrēja viens puisis klāt, palīdzēt izcelt ratiņus. Un arī pie Māmiņu Kluba izpalīdzīgi cilvēki palīdzēja mums tikt galā. 

Un ziniet, tas saules stariņš, lai cik mazs, tomēr dod daudz gaismas un prieka! 

Brauciens tramvajā bērnam jau vien ir KAUT KAS kā mazs piedzīvojums.

{pic:2}

Atpūta rotaļlaukumā

Ejot cauri Vērmaņdārzam, pašsaprotami ir, ka jāuzkavējas pie bērnu rotaļu laukuma. Tādi prieki! Gan slidkalniņš, gan šūpoles un pat baložu bars! Mums visi putni mūk pa gabalu prom, bet te viņiem drupačas izkaisītas, un šie nemaz nemūk prom. Ak, kādi bērnam prieki! Tik tuvu putnus aplūkot!

Sagaidām arī savu kompāniju, trīs foršas meitenes, sen, sen neredzētas. Ikdienā jau grūti atrast laiku, lai satiktos, tāpēc vēl jo lielāks prieks, ka beidzot satikāmies, papļāpājām un Rīgu izstaigājām. Nez, cik tie kilometri kopā sanāk. No centra līdz Māmiņu Klubam, tad atpakaļ un tikpat kā līdz VEF tiltam. Gabals ir, un vēl jo vairāk šādā laikā - kad saule karsē, un šķiet vēja nemaz nav - attālums gandrīz vai dubultojas.  Bet laba kompānija atkal attālumu samazina un pat karstums vairs nešķiet tik nomācošs. Grūti jau ir, bet garastāvoklis pacilājošs. Kā ikvienā ne-ikdienišķā dienā.

{pic:3}

Atceroties studiju gadus, pusdienas mums šodien pa ceļam - maize un kefīrs, svaigā gaisā liekas kā pats gardākais ēdiens!

Māmiņu Kluba telpās piedāvāju arī mazajai pekai ēst, bet viņa no pupa atsakās. Laikam jau karstumā arī viņai izsalkums nav nekāds lielais.

Seko pārdomas - bet kur lai Rīgā pabaro mazo? Jo bērnam, kad gribas ēst, tad gribas, viņš pacietību nepazīst. 

Vasarā jau risinājums šķiet vienkāršs- kaut tepat Kronvalda parkā kādā klusākā stūrītī uz soliņa var pusdienu pārtraukumu uztaisīt. Vēsākā laikā, vai sliktos laika apstākļos gan droši vien meklētu kādu klusāku kafejnīcu, un cerētu uz pretimnākošu personālu, kas neņemtu ļaunā, ka bērns ēd līdzi paņemto mammu.

Secinājums.. 

Vai ar maziem bērniem Rīgā ir viegli? Nav.

Bet tāpēc jau nav mazāk interesanti, un mēnesī reizi šāds piedzīvojums atsvaidzina ikdienu.

Žēl, ka ne visās pārejās ir uztaisīta speciāla nobrauktuve no ietves, tas mazliet apgrūtina iešanu ar ratiņiem. Sākumā man likās, ka arī iešana pa bruģi būs tīrās mokas, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ, bērniem pat patika tāda kratīšanās.