24 stundas kopā ar Gustava tēti Jāni!

Sveiciens visām māmiņām manā dienā :)

Kāda varbūt mani atceras no maniem ārkārtīgi interesantajiem :) blogiem Māmiņu kluba mājas lapā. Vienreiz gan uzrakstīju vienu blogu par finansiālo situāciju valstī, dabūju pa kaklu no Māmiņu kluba biedrenēm un kopš tā brīža neko dižu vairs neesmu uzrakstījis :)

Tomēr esmu atpakaļ un droši vien atkal dabūšu pa kaklu, bet ir vērts riskēt :).

Mani sauc Jānis un es esmu 24 gadus vecs tētis savam dēlam Gustavam un vīrs savai sievai Jolantai.

Kādreiz domāju, ka dzīvē vienmēr riskēšu, jo kaut kā sanāca tā, ka, liekot lielas likmes, uzvarēju. Tomēr pēc ģimenes dibināšanas mana riska apetīte ir krietni samazinājusies. Ar risku es nedomāju azartspēles. Es ar to saprotu – lieku visu uz vienas kārts un kas būs, tas būs, un būs labi.

Mana lielākā uzvara šajā riska spēlē ir apprecēšanās ar Jolantu. Tomēr tas nenozīmē, ka kāzas uztvēru kā risku. Man risks bija tāds, ka vēlējos veidot attiecības tikai ar meiteni, par kuru es uzreiz varētu teikt – tā ir mana īstā un vienīgā. Līdz ar to, neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā, ja nu gadījumā es nebūtu sastapis Jolantu, iespējams, visu mūžu būtu nodzīvojis viens.

Otrs nozīmīgais risks manā dzīvē bija iestāšanās augstskolā. Sistēma ir tāda – piesakies cik augstskolās vēlies līdz noteiktam datumam un pēc tam izvēlies, kurā no tām, kurās esi ticis, tu mācīsies. Es biju pieteicies tikai vienā. It kā jau nekas sevišķs, bet biju pieteicies studijām Rīgas ekonomikas augstskolā, kurā uzņem tikai 115 cilvēkus pēc 3 kārtu atlases. Rezultātus es uzzināju pēdējās dienas vakarā, kad vēl bija iespēja iesniegt dokumentus arī citās skolās. Risks bija tāds – netieku tur, netieku nekur... Protams, diezgan pārgalvīga un muļķīga rīcība no manas puses, tomēr arī šoreiz es uzvarēju.

Pēc zināma laika, atskatoties uz visiem riskiem, kurus esmu uzņēmies, saprotu, ka darīju to tikai viena iemesla dēļ. Man bija milzīga pārliecība par to, ka es varu. Es biju pārliecināts, ka sastapšu tādu meiteni kā Jolantu, man bija pārliecība, ka mācīšos vienā no labākajām augstskolām Latvijā.

Pārliecība ir viena no svarīgākajām lietām mūsu visu dzīvēs. Ir tāds izteiciens – „cilvēks, kuram ir lielāka pārliecība, uzvar”. Mūsu visu dzīvēs noteikti tādas situācijas ir bijušas, kur esam uzvarējuši tikai pateicoties pārliecībai. Nevis pārgalvībai un neapdomībai, bet pārliecībai – pārliecībai par saviem spēkiem, pārliecībai par savu domu, pārliecībai par to, ka mēs varam. Pat, ja šai pārliecībai nav reāla pamata.

Ļoti bieži mums gadās situācijas, kad mēs skaidri zinām, ka, piemēram, A ir A un B ir B, bet atnāk viens cilvēks un ar lielu pārliecību izstāsta, ka nē – A ir B un B ir C, un viņš pat to vakar ir lasījis. Viņš to dara ar tik lielu pārliecību, ka mēs sākam šaubīties, ka A patiešām ir A un noticam otram.

Vissāpīgākās reizes ir tad, kad kāds ar pārliecību saka, ka mēs neko nevaram.

Līdzīgi man bija skolas laikos, kad ekonomikā 12. klasē semestrī dabūju atzīmi 5. Skolotāja bija pārliecināta, ka es neko nezinu. Es atkal biju pārliecināts, ka zinu visu. Viņa teica, ka negribot sev sabojāt reputāciju, ieliekot man augstāku atzīmi, jo es noteikti ar tādām nezināšanām izgāzīšos valsts centralizētajā eksāmenā. Laikam jau tomēr sabojāju viņas reputāciju – dabūju labāko rezultātu skolā un vienu no labākajiem rezultātiem valstī šajā centralizētajā eksāmenā. Labi vien bija, ka nenoticēju, ka neko nesaprotu. Citi noticēja, ka neko nesaprot un eksāmenu nokārtoja vāji.

Arī bieži saskaros dzīvē, ka kāds stāsta pilnīgas muļķības vai izdomājumus, un dara to ar milzīgu pārliecību. Visi notic. Pat dažkārt nesaprotu, kā tas var notikt? Tomēr pārliecība uzvar. 

Mūsu domas un viedokļi bieži vien ir atkarīgi no citu cilvēku pārliecības. Runājot par to pašu skolu, man bija viens klasesbiedrs, kurš skolā tika uzskatīts par muļķi. Diemžēl viņš ar to samierinājās un rezultātā viņam nekas nesanāca, jo viņš bija pārliecināts, ka viņš ir muļķis. Viņš pat pārstāja sakarīgi domāt, jo zināja, ka viņš taču ir muļķis.

Vēl viens cits mans paziņa ar pārliecību domā, ka viņš prot dziedāt, lai gan lielākā daļa, kas kaut ko saprot no mūzikas, ir gluži pretējās domās. Tomēr tas, ka viņš ir pārliecināts, ka viņš var, ir ļāvis viņam izdot divus CD un koncertēt pa visu pasauli. Kas zina, ja viņš būtu samierinājies ar domu, ka viņš nemāk dziedāt, vai viņam kaut kas izdotos? Noteikti jau, ka nē. Vēl gan viņš ir pārliecināts, ka visi, kas saka, ka viņš nemāk dziedāt, tiem tikai skauž J. Kas šajā gadījumā arī ir viņam palīdzējis sasniegt dzīvē to, ko viņš vēlas.

Mana pārliecība vēl ir nostrādājusi dažādās situācijās. Kad pēc skolas beigšanas nolēmu sākt strādāt, vajadzēja iet uz dažādām darba intervijām. Kaut kā nedaudz ietekmējoties no tēta, izdomāju, ka vēlos kļūt par auditoru. Aizgāju uz auditoru kompāniju, ar pārliecību stāstīju visu, ko no manis gaidīja un mani pieņēma.

Pēc neilga laika gan aizgāju no tās kompānijas, jo sapratu, ka tas īsti nav domāts man tomēr, ja nebūtu to izmēģinājis, nekad nezinātu, kā tas ir un varbūt vēl tagad mocītos neziņā.

Principā arī tagad visur, kur es eju un runāju ar lielu pārliecību stāstu, ka es to un to varu izdarīt bez problēmām. Ne gluži lielīgi un augstprātīgi, bet ar pārliecību. Principā vēl nedaudz zemapziņā nezinu – varu vai nevaru, bet neviens jau nezina kā ir patiesībā. Un tad jau manīs, varēšu vai nevarēšu. Tā es vismaz cenšos pārliecināt sevi, ja tomēr vēl līdz galam neticu.

Nesen arī kļuvu par klientu konsultantu. Principā man ir bail uzstāties prezentācijās, runāt pa telefonu ar nezināmiem cilvēkiem, tikties ar jauniem cilvēkiem, bet neviens jau cits, kā es, un uuups, tagad arī jūs, to nezina. Bet es to gribu darīt. Man to vajag varbūt pat tikai tādēļ, lai vienreiz par visām reizēm es tiktu vaļā no savām bailēm, kuras vajā mani visu dzīvi. Un es visiem stāstu, ka man patīk prezentēt, man patīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. Man tas viss patīk, jo gribu noticēt sev. Gribu sevi pārliecināt, ka jā – man tas tiešām patīk. Un ziniet, patīk arī, lai gan bailes ir milzīgas. Ja es to nebūtu sācis un būtu padevies savām bailēm, visu mūžu baidītos un ļoti iespējams, nesasniegtu tos savus sapņus, kuri man ir tik ļoti svarīgi.

Vai jūs būtu ar mieru necensties sasniegt savus sapņus tikai pāris izdomātu baiļu dēļ? Vai jūs būtu ar mieru nedarīt to, ko jūs vēlaties, tikai tādēļ, ka kāds ir pateicis, ka jūs to nevarat? Skaidrs, ka nē.

Nu, re, sāku ar risku, beidzu ar bailēm, bet principā vajadzēja rakstīt par sevi :). Laikam jau tagad man ir nedaudz bail riskēt, jo man ir ģimene. Tomēr agrāk man bija bail darīt vēl daudz ko, kas, pateicoties ģimenei, nu ir pārvarēts. Ļoti bieži gan caur „nevaru” un „negribu”, bet kaut kas jau lēnām uz priekšu iet. Nesanāk jau vēl viss, jo bailes gan ņem virsroku, tomēr šo cīņu es uzvarēšu pārliecinoši. :)

Kādēļ es to visu sarakstīju? Vai tad šī nebija tēva diena?

Principā jau viss manā dzīvē ir saistīts. Varbūt es kaut ko nedarītu, ja man nebūtu ģimenes. Kā es pats saku – es viens pats varētu pat staigāt apkārt kartupeļu maisā – man būtu pilnīgi vienalga. Visu ko es daru, daru tikai savas ģimenes dēļ. Arī sievai visu laiku stāstu, ka jābūt pārliecinātai par sevi. Nesen viņa pabeidza Birutas Mageles starptautisko stilista skolu, par ko man ir liels prieks. Nedaudz palīdzēju viņai uzrakstīt kursa darbu – apmēram 29 lpp par Body art, tā kā pietiekoši zinošs esmu arī šajā jomā :). Dēlam arī centīšos iemācīt pāris labas lietas, kuras esmu apguvis. Katrā ziņā ceru, ka viņš būs labāks cilvēks, nekā esmu es.

Pabeigšu ar vienu interesantu domugraudu, jo tie tagad ir tik ļoti populāri. „Šodiena ir tā rītdiena, par kuru mēs uztraucāmies vakar.”

Dzīvojiet ar pārliecību, audziniet savus mazos ar pārliecību, ka tas ko jūs darāt, ir pats labākais jūsu mazajam. Tad jums noteikti viss izdosies.

Vēlot visu to labāko,

Lai Jums veicas!

Ar cieņu, Jānis

***

Izmanto iespēju arī Tu un piesakies SAVAI DIENAI Māmiņu Klubā, iesūtot īsu pieteikumu, pāris fotogrāfijas šeit!

PAŠREIZ PIETEIKUŠIES

28.maijs -  Ilze Lipska (ilzel)

29.maijs - Sandija Salaka, Māmiņu Kluba producente

30.maijs - .....

31.maijs - Aiga Rikmane (seskuciene)

1.jūnijs -  Dainis (viriskis)

2.jūnijs - Ieva Cīrule (cirulishi3)

3.jūnijs - ....

4.jūnijs - ....

5.jūnijs - ....

6.jūnijs - .....

Iesūti savu pieteikumu caur podziņu "Kļūsti par Māmiņu Kluba autoru!"

Pastāsti savu stāstu, pievieno dažas bildes, norādi dienu, kurā vari atbildēt uz jautājumiem, un tālruņa numuru, lai nepieciešamības gadījumā varētu ar Tevi sazināties!