Viņš ir MŪSU

Labrīt!

Laikam jau jasāk ar tādu mazu nepareizību manā izpratnē- "Vai tava mazuļa aprūpē piedalās arī tētis?"

Nu, bet kā tad tā- mana mazuļa. Sieviete viena pati mazuli radīt nemaz nevar un es to uzskatu par šausmīgu aizvainojumu tētim. Tas ir MŪSU mazulis, No A līdz Z. Un punkts :)

Tātad, jā. Tētis pilnīgi noteikti aprūpē mazuli , tieši tik daudz cik es. Tā vienīgā visīpašākā saikne, kurā tētis īsti nekā iesaistīties nevarēja bija zīdīšana. Tas bija 100% mūsu laiks. Viss pārējais ir kopīgs. Tieši tādēļ, lai bērnam būtu izpratne jau no mazulīša vecuma par to, ka ir divi cilvēki, kas viņu mīl, rūpējas un dara visu pārējo. Citādāk nemaz nevar būt- vismaz manā ģimenē. Es neesmu vientuļā māte, lai būtu jāturas vai jāpierāda vai gluži vienkārši jābūt vienai ar bērnu. Mēs esam ģimene- līdzatbildīgi. Tas ir tik pašsaprotami, manuprāt.

Tētim nebija bail ņemt mazu rokās- īsti nekad. Arī ne pirmajā reizē- tas bija kas ļoti nepierasts un šķietami trausls, taču nav jau zirneklis, lai baidītos :D Pirms dzemdībām visu biju izstāstījusi, nu arī to, ka bērniņs nav stikla trauciņš un nebūt nav tik trausls, lai rokās salūztu.

Lasot vārdus- vīrs PAT nomaina autiņbiksītes - ir nedaudz bēdīgi un nedaudz jocīgi, arī smieklīgi. Nevaru iedomāties, kā tas ir- autiņbiksītes maina tikai mamma.

Starp citu, tētis bija pirmais, kas nomainīja pirmās autiņbiksītes dzemdību nodaļā. Un jā, tur bija mekonijs :D Protams, pārsteigums tētim liels par to, kas un kā, bet ar īsām pamācībām un iedrošināšanu viss izdevās lieliski! Vīram likās tik pašsaprotami- man tikko bija dzemdības, nebiju gulējusi, plus vēl plīsumi, kas tomēr nedaudz apgrūtināja pirmās dienas... 

Tētis ar mazu pirmo reizi palika vienatnē nedēļu pēc dzmedībām, kamēr man bija janokārto dokumenti skolā un dažās iestādēs. Mans vājprātīgais stress bija daaaudz lielāks par to foršo gaisotni, kas valdīja mājās. Pavisam drīz pēc dzemdībām atgriezos skolā jau uz pāris stundām dienā- un tā bija mūsu abu izvēle un nebija jautājumu par to, ka kāds trešais varētu nakt mainīt autiņbiksītes, sasildīt pienu, pārģerbt, gaidīt atraudziņu utt utt.

Ar to visu es gribeju teikt, ka mans bērna tētis ir drosmīgākais, mīļākais un foršākais tētis pasaulē. ES tik ļoti ar viņu lepojos!

Un tiešām nezinu kā ir citās ģimenēs, bet bērns ir kaut kas tik ļoti MŪSU. Un šobrīd, kad mazajam jau ir pusotrs gadiņš , ir tik superīgi saprast, ka mēs abi esam viņam vienlīdz labi, mīļi un vajadzīgi! :)