17.04 13:30-15:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Kurš gan nezina filmu par to, kā īpatnis Grinčš nozog Ziemassvētkus? Man tā ir viena no mīļākajām filmām, un pat nezinu kāpēc. Patīk un viss. Bet ne par to ir stāsts.
Šis ir tāds interesants gads, kad man pirmo reizi mūžā ne Ziemassvētkos, ne Jaunā gada svinībās tā arī neradās tā īpašā, svētku sajūta. It kā bija visi priekšnosacījumi – dāvanas, bērnu smiekli, eglīte, piparkūkas , kāposti ar desiņām ... Es pat izcepu kantuči cepumus, kurus sen gribēju izmēģināt. Nekā! Svētku sajūta kā nav, tā nav.
Daudzi saka – nav sniegs. Nu jā. Aiz loga ir pavasaris, bet vai tad tikai sniegs ir tas, kas rada to īpašo? To īpašo taču radām mēs paši! Gadus divus atpakaļ, kad Jaungada naktī bija zaļa zāle un +10 grādi, taču bija arī svētku sajūta. Nu jā, pagājušajā gadā Ziemassvētkos bija citādi. Tad es Ziemassvētku dienā, kopā ar dēlu pārrados no slimnīcas. Un vienīgais ko tobrīd vēlējos – gulēt. J
Un tad es sāku prātot, ka šis gads ir bijis piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilns, ka katra diena ir bijusi kā mazi svētki. Ka man svētki ir katrs mana bērna jaunais sasniegums. Esmu mainījusies. Uz daudzām lietām nu raugos citādi un arī uz svētkiem nu skatos caur sava bērna prizmu. Un viņam pilnīgi noteikti šogad ir vienalga, tas ir 1 vai 31 decembris. Viņam svarīgi tas, lai būtu mamma un jā, laikā pasniegts ēdiens. J Un tā kā mēs katru mēnesi svinējām dēla mēneša jubileju, varbūt šogad šo svētku nedaudz par daudz? Lai gan .... svētku nemēdz būt par daudz. Nekad.
Uzskatu, ka man šis gads tika dots kā svētku restarts. Lai atmestu lieko, izvērtētu svarīgāko. Jo tā kā bija agrāk, kad biju viena, nebūs vairs nekad, bet kā būs pa jaunam man vēl jāiemācās. Zinu, ka nākošgad šī svētku sajūta noteikti atgriezīsies, jo dēliņš jau būs krietni paaudzies. Un tad es kopā ar viņu atkal un atkal izdzīvošu savu bērnību – vēstuļu rakstīšana Vecītim, kopīgu dāvanu gatavošanu un saiņošanu, eglītes pirkšanu un dekorēšanu. Tas viss būs!
Lai mums visām skaists, dzirkstošs, veselīgs un bērnu smieklu pilns Jaunais gads!
Kristīne
p.s. titula bilde no interneta dzīlēm.
man ir identiski. žogad sajūtas ir 0, liekas, kā parastas dienas, nekādu svētku... pat braukt nekur negribējās, gribējās palikt mājās.
vispār par šo visu klausos no dažādiem cilvēkiem, tātad neesmu vienīgā, kam nav TĀS sajūtas.
Īstenībā, ja tā padomā, man bija tāpat... Iespējams, man decembrī vnk visa bija par daudz (akadēmijas absolvēšana, slimojošs, zobu nogurdināts bērns, kas ķeras biksēs, pirmssvētku panika utt.), ka dāvanas, gatavošanās svētkiem vairāk izvērtās par pienākumu nevis prieku. Bet es arī ticu,ka nākamgad būs savādāk, jo svētki būs jārada, galvenokārt, bērnam. Ja šogad viņa bija neapmierināta (un līdz ar to, es arī), ka viņai paredzēto laiku veltu kartiņu pagatavošanai, tad nākamgad to darīsim kopā un ticu,ka viņai tas patiks (līdz ar to, man arī 😀 ).