Vai dārziņš traucējis apgūt podiņmācību? Nē!

Gandrīz mēnesis dārziņā un darbā! Es tikai vēlreiz un vēlreiz apjaušu, ka laiks tiešām ir nepielūdzams.

Vakar vakarā ar vīru vērojām Fejiņu un nospriedām, ka viņa šo trīs nedēļu laikā ir mainījusies, kļuvusi pieaugušāka, patstāvīgāka. Visu pati, pati.... Un, iespējams, tāpēc, ka mums ir paveicies ar auklītēm un audzinātājām, arī podiņmācības apgūšana turpina sekmēties. Nesen runāju ar kādu māmiņu, kuras mazais ir Fejiņas vienaudzis. Viņa nolēmusi bērnu dārziņā nesūtīt, tā vietā priekšroku dot auklītei. Kāds tam iemesls? Sēžot ar mammu mājās, mazais apguvis podiņmācību, un vecākiem ir satraukums par to, ka dārziņā viņa vajadzībās neviens neieklausīsies, tāpēc viņš atkritīs soli atpakaļ un uz podiņu vairs neies.

Nezinu. Lai gan esmu divu bērnu mamma, man nav negatīvas pieredzes šajā jautājumā. Tieši otrādi, šķiet, ka tieši gaitas bērnudārzā ir veicinājušas bērnus iet uz podiņu, kļūt patstāvīgākiem un visu laiku neturēties mammai svārku stērbelē. Vismaz mūsu grupiņas audzinātāja un auklītes Fejiņu slavē. Tiklīdz esot vajadzība, mazais meitēns saka, ka būs kaka, tā prasoties uz podiņu.

Bērnudārzs ir pilnībā mainījis arī Fejiņas dienas režīmu. Un, ziniet, par to man, patiesībā, tikai prieks. Ja iepriekš viņa ik vakaru lustējās līdz pusnaktij, varēja gulēt no rītiem līdz 10, tad tagad jau ap 21.00 rāda, ka ir gatava miedziņam un arī diendusas laiks pat brīvdienās ir kā pēc pulksteņa. Ja iepriekš bija brīvdienas, kurās Fejiņa izbēga no diendusas, dauzoties ar brāli, tad tagad jau ap plkst. 12.00 mazās actiņas kļūst miegainākas, bet ap 12.30 viņa ir sapņu valstībā. Toties pēc tam ir labs noskaņojums un visi niķi aizbēguši.

Nebeidzu brīnīties, cik gan gudri ir mazuļi. Lai gan brāļa vārdu Fejiņa vēl neprot izrunāt (viņa tam ir iedevusi pati savu, citiem pat neizrunājamu vārdu), gadījumā, ja to dzird kaut kur uz ielas, uzreiz skatās apkārt, tā meklējot brāli, un, ja neizdodas saskatīt, tad sauc viņu savā izdomātajā vārdā.

Mazā Fejiņa ir kļuvusi arī par blēņdari. Piemēram, ja mazā ieslēdz TV, tad, prasot, kurš gan to izdarīja, skan pārliecinoša atbilde – brā, brā..., kas nozīmē, ka pie vainas ir brālis, lai gan viņš tajā brīdī TV nav bijis pat tuvumā. Un tā regulāri. Cik labi, ka ir kāds, uz ko novelt vainu. Tiesa, zinu, ka tas nav ļauni, jo abi kopā ir kā cimdiņš ar rociņu. Skatoties, kā abi, sadevušies rociņās, dodas pastaigās, mana sirds kūst.

Par vienu man gan ir bezgala liels prieks. Dārziņos sākušās ražas dienas. Nu, jūs jau zināt, tas ir tas laiks, kad jāveido no dārzeņiem un citām dabas veltēm kukaiņi, rāpuļi un citi kustoņi. Arī mūsu lielajam brālim. Tikmēr mazulīši no šāda darbiņa pagaidām var izvairīties. Aleluja!