Un kā tu sarunājies ar savu bērniņu?

Nesen “Mans mazais” atkārtoti izlasīju rakstu par zīdainīša uzklausīšanu caur raudāšanu. Minēta bija arī saziņa lielākā vecuma posmā. Tad nu izlēmu, ka padalīšos ar savu pieredzi.

Pirmās sarunas, kā jau visiem, sākās Ieviņai vēl esot vēderā. Es viņai mēdzu dziedāt, stāstīt par to, cik ļoti viņu gaidām, kurp dodamies, un ko redzam. Ieviņas tētis pēc darba daudz runāja ar punci, lika roku uz tā. Tiklīdz viņš, pārkāpis pār slieksni, ierunājās, meitiņa puncī uzsāka trakulīgu deju, paužot sajūsmu. Sazinājāmies arī fiziski – “pieklauvējām” pie vēdera, un tūliņ saņēmām atbildi.

Kad Ieviņa piedzima, mūs piemeklēja klasiskais jauno vecāku nogurums un neizpratne reizēs, kad mazais bērniņš raudāja, taču nekas nelīdzēja. Šo laiku vienkārši pārdzīvojām, kā lielākā daļa ģimeņu.

Laikā, kad meitiņa bija kaut kur starp “bēbītis” un “mazulis”, izlasīju iepriekš minētajā žurnālā rakstu par zīdainīša uzklausīšanu. Iesākumā nodomāju – kas tās par muļķībām? Tas viss likās neloģiski un nepareizi. Taču kādu dienu, kad mājās bijām divas vien, un aptuveni 4 mēnešus vecā Ieva atkal uzsāka savu “koncertu”, man prātā atausa lasītais, un es nolēmu – bet kāpēc gan nepamēģināt? Pagriezu bērniņu ar seju pret sevi, iespējams, noguldīju uz saviem ceļiem, un lūkojos viņai tieši acīs. Tad notika brīnums – raudāšana mainījās. Es tiešām sadzirdēju “stāstu”, kā tika solīts. Tā nebija histērija, tā nebija bļaušana. Tā bija sūdzēšanās. Es tikai skatījos viņai acīs, māju ar galvu un ik pa brītiņam noteicu: “Jā, es saprotu”.

Ievas raudas norima ātri, un viņa aizmiga. Kopš tās reizes turpināju uzklausīt savas meitiņas stāstus tik bieži, cik viņa pati un apstākļi to ļāva. Vēl arvien domāju – vai tas būtu darbojies arī agrākā vecumā? Iespējams…

Brīnišķīga bija arī manas mammas reakcija kādā ciemošanās reizē, kad viņa kļuva par liecinieci šādai sarunai. Es nēsāju Ieviņu pa istabu, atsaucos viņas teiktajam, bet viņa tikai stāstīja. Stāstīja, stāstīja, stāstīja… Mana mamma sēdēja dīvānā pavērtu muti un platām acīm, līdz izmocīja:” Bet viņa taču runā ar tevi!”, atbildēju:” Es zinu… “

Mūsu sarunas turpinājās arī vēlāk. Laika gaitā ievēroju, cik svarīgi viņai ir, lai es cītīgi aplūkoju visu, ko viņa man atnesusi. Jo tad viņa par katru atrasto lietiņu var pastāstīt. Meitai patīk teikt “ass”, “karsts”, “tumšs”, norādot uz to visu un klāstot savas sajūtas bēbīšu valodiņā. Viņu aizrauj un priecē, ja mamma priecājas kopā ar viņu un pastāsta vairāk par notiekošo. Ieva ilgi var manī klausīties ar lielām un nopietnām acīm, beigās mīļi pasmaidot.

Šodien, kad Ieviņai aprit gads un pieci mēneši, es nespēju iedomāties mūsu attiecības savādākas. Lai gan ir bijušas reizes, kad es viņu kāda iemesla dēļ neesmu uzklausījusi, zinu, ka viņa jūtas sadzirdēta. Un kaut kur dziļi sevī es ticu, ka šāda veida pieeja veido pamatu mūsu nākotnes attiecībām – sapratnei un atklātībai.

Paldies žurnālam “Mans mazais”, ka gadu pēc iepriekšējā šāda veida raksta publicēšanas, šī informācija tika nodrukāta vēlreiz. Noteikti ir daudz jaunu vecāku, kuriem tas viss ir pilnībā svešs un nezināms. Turklāt tas ir noderīgi arī mums, pārējām mammām, jo ikdienas darbiņos var piemirsties lieku reizīti notupties sava mazā bērna priekšā.