Tur aiz mākoņa maliņas

Varbūt, ka tas ir tas īstais pasaules gals. Šis gads ir nesis daudz tuvu cilvēku aiziešanu, arī šos ziemassvētkus mēs sagaidīsim ne kā parasti. Mūsu mazā ģimenīte nebrauks pie omītes ciemos, mēs paliksim kopā ar otru vecmāmiņu, mūsu mīļo -babuļu. Parasti saka, ka nelaime nenāk brēkdama un tā ir noticis, Katrīnītes -ģeduļa-, vairs nav starp mums. Aizvakar vēl kopā ar suņumu ņipri soļoja pa ielu, bet vakarā nokļuva slimnīcā un no rīta aizgāja no mums.

Katrīnīt, atceries, es tev stāstīju ka mūsu Pičuks saslima un nomira un tagad viņš sēž uz mākoņa maliņas un sargā tevi. Tagad saslima ģeduļa un viņu aizveda uz slimnīcu. Viņš Katrīnīt nomira un tagad ir kopā ar tavu Pičuku.

-Vai viņš arī ir uz mākonīša-

Jā , mīļā, kad vakarā tu paskatīsies debesīs un redzēsi tur zvaigznīti, kas tev mirguļos, tas būs tavs ģeda, kas tevi sveicinās.

Mammīt , kapēc tu raudi.

Saulīt, asariņas reizēm birst pašas par sevi.

Neraudi, lūdzu, es tevi ļoti ļoti mīlu. Babuļa arī raud?

Jā saulīt, viņa arī raud

Ģeduļa, izveseļosies un būs mājās?

Nē saulīt, viņš vairs nepārnāks, bet viņš vienmēr būs mums sirsniņā, viņš mūs redz un sargā........

Ir tik savādi, liekas, ka pēkšņi radies tukšums, te viņš bija un tagad vairs nav. Es esmu pateicīga dieviņam, ka viņš uzklausīja manas lūgšanas un ļāva vīratēvam aiziet ātri, vienkārši aizmigt. Tādos brīžos atkal un atkal apzinies, ka mūsu mīļie te viņi ir, bet te.....un tad paliek nepateikts mīļš vārds un neko vairs nevar mainīt.