Trijatā uz manu laimīgo zemi

Man šodien uznāca blogošanas kāre. Tad nu redzēs, cik paspēšu mazā puikas diendusas laikā.

Man Liepāja vienmēr ir bijusi tāda kā mana laimīgā zeme. Pamatskolas laikā ar draudzenēm tur braucām vasarā kādu nedēļu dzīvoties klasesbiedrenes vecmammas mājā. Kādi tik smieklīgie stāsti mums nav iekrājušies no tām saulainajām dienām. Vēlāk, kad jau strādāju, Liepāja bija mans mīļākais komandējumu galamērķis. Klients ar striktiem, bet ļoti loģiskiem un saprotamiem noteikumiem, lieliska komanda, lieliska viesnīca (ja rocība ļauj, Promenādi iesaku no visas sirds), gardas vakariņas - nemainīgi kafejnīcā Barons (Barons Bumbiers kādreiz). Un praktiski nekādu virsstundu, kas manā darbā bija nudien retums. 

Šogad 1. janvārī sēžot mājās un atpūšoties no tāpat jau mierīgās Jaungada sagaidīšanas pat neatceros, ko ieraudzīju TV, bet ar pusaizmigušu vīru pie sāna izdomājām 2 dienas pavadīt Liepājā. Fiksā ideja - braucam rīt! Atradu mazu, lētu viesnīciņu vecpilsētas centrā (Poriņš, arī burvīga, ērta un patīkama vieta), rezervēju numuriņu un sāku krāmēt somas. Jep, ar 9-mēnešnieku somu krāmēšana ir dikti jāpārdomā arī uz 2 dienām/1 nakti. Pārsteidzošā kārtā iztikām ar vienu lielo somu, kur gandrīz visu vietu aizņem mazā pakaviņš, un vīra mugursomu. Nākamā rītā pamostamies, fiksas brokastis un laižam. Liepāju kā reiz purina vētra, braucam skatīties, kas būs sapurināts.

Ja Cēsis es mīlu nu jau kā savas otrās mājas (jo vīra mājas), tad Liepāja mani vienkārši paņem ar to, cik tā ir vienkārša, klusa un patīkami neliela. Pusdienlaikā ierodoties Liepājā, iečekojāmies viesnīcā un aidā! - mazais ratos iekšā un laižam staigāties. Protams, nekādu muzeju, nekā tāda. Pastaigāt pa pilsētu, atcerēties, ko kur esmu darījusi vai redzējusi, protams, aiziet līdz jūrai. Un tā jau bija pamazām pienācis vakars un vakariņu laiks. Lai arī kafejnīcā Hot Potato bija jāpacenšas iekļūt ar ratiem, jo tā atrodas pagrabiņā, tomēr lēmums pareizs. Patīkama atmosfēra, gardas vakariņas un mazais susurs dabū nogaršot gan soļanku, gan wok dārzeņus. 

Patīkamais pārsteigums Poriņā - numuriņu rezervējām 2 pieaugušajiem un 1 bērnam līdz 1 gada vecumam. Ierodoties tur jau priekšā gaidīja salikta un iekārtota bērnu gultiņa, savu nemaz no bagažnieka neizvilkām (braukājuši ar mazo esam, bet šādi gadījās pirmo reizi. Plusiņš viesnīcai).

Nākamo dienu pēc brokastīm atkal izvēlējāmies aiziet līdz jūrai, pēc tam arī aizbraukt uz Liepājas ezeru, uz Zirgu salas pastaigu takām. Bet vējš bija kļuvis asāks, nepatīkams, tādēļ ātri vien izlēmām par labu paēst pusdienas un pa ceļam uz mājām vēl tikai nobraukt gar Ziemeļu molu un Ziemeļu fortiem. Mazajam arī bija viss slikti diena, turklāt ne viņam vienam, spriežot pēc blakus galdiņa kompānijas kafejnīcā Doka Pica (šo gan, diemžēl, nevaru ieteikt).

Lai arī Liepājā kā vienmēr viss bija labi, skaisti, priecīgi, kā jau laimīgajā zemē, pa ceļam uz mājām bija tāda mazliet saldsērīga sajūta - kā braucot prom no kaut kā ļoti laba uz ... ikdienu.