Četri secīgi soļi podiņmācībā

Protams, bērniņa organisma un urīna izvadsistēmas attīstības laikā nav jāsēž rokas klēpī salikušiem, līdz bērniņš būs pietiekoši liels, lai podiņu lietotu pats. Visu var sākt darīt soli pa solim. Kad bērniņš ir gatavs jaunajām iemaņām, liela nozīme ir arī viņa un mammas raksturiem. Ir bērni, kas var apgūt visu ātri un trenēties pat patstāvīgi, sevišķi, ja viņi raksturā ir līdzīgi mammai. Un tomēr, ir arī lēnāki, apdomīgāki bērniņi, un arī viņu situācija ir interesanta.

Pacentieties pēc iespējas ātrāk mainīt slapjās autiņbiksītes, biksītes, lai bērnu pieradinātu būt tīram un sausam!

Pirmais solis:

• pārliecinieties par bērna gatavību pārmaiņām
• mācieties izprast bērna ķermeņa valodu
• kad bērniņš grib nokārtoties, jums jāpamana, kā viņš rīkojas tādos brīžos: paslēpjas, pārstāj rotaļāties, pietupjas
• kad bērniņš jau čurā vai nokārtojas pa lielam, jāpamana, ko vēl viņš dara tādā brīdī: pieķeras pie autiņbiksītēm, sakrusto kājas
• kad bērniņš jau nokārtojies autiņbiksītēs, jāpamana, kā viņš pats uz to reaģē: turpina rotaļāties vai sāk kaut ko teikt

Otrais solis. Citas bērniņa gatavības pazīmes:

• atdarina vecākos brāļus, māsas un viņu darbības tualetē
• saprot vienkāršus lūgumus, izpilda vienkāršusu uzdevumus
• izjūt nepatiku pret slapjām, netīrām autiņbiksītēm, izrāda to, un iespējams, pat paziņo par to, vai velk autiņbiksītes/biksītes nost

Tāpat kā ar citām iemaņām, arī podiņmācībā prāts un ķermenis darbojas kopā un vienotā, noteiktā režīmā. Laikā no 18 līdz 24 mēnešiem bērniņā attīstas iemaņas,kurām pateicoties viņš var komunicēt ar vārdu palīdzību un vienlaikus būt jau neatkarīgāks. Viņš var izjūtot vēlmi pačurāt skriet uz tualeti. Bet viņš var arī pēkšņi sākt pretoties visiem šiem procesiem, jo viņa vārdu krājumā ienāk arī īsais vārdiņš NĒ, kuru dzirdot aizvien biežāk vecākiem būtu jāsaprot: ir laiks atlikt podiņmācību uz pāris nedēļām, līdz izzudīs bērna sliktais noskaņojums.

Trešais solis: Pajautājiet sev, cik ļoti gatavi esat paši jūs - pieaugušie

Izvēlieties podiņmācībai tādu laiku, kad tiešām neesat pārslogota ar darbiem, kad arī mājās, ģimenē un darbā nav saspringtu situāciju, un kad varat veltīt pietiekoši daudz laika, lai pievērstos bērnam pa īstam. Esiet gatava apbruņoties ar humora izjūtu, pacietību, radošo garu. Un jums vēl var noderēt, protams, speciālās podiņmācības autiņbiksītes, kas būs glābiņš un palīgs diendusām vai dodoties pastaigās, kā arī - laižoties nakts miegā.

Centieties izmantot vienu no bērna interesēm, kas veidojas tieši šajā attīstības stadijā - vēlmi būt pieaugušākam, vēlmi atdarināt pieaugušos. Ļaujiet bērnam paskatīties, ko tualetē darāt jūs, un paskaidrojiet, ko tur darāt.

Ja bērnam ir jau kāds vienaudzis -  draugs, kas arī apgūst podiņmācību, paaiciniet viņu ciemos, un lai abi bērni pavēro viens otru darbībā. Ļoti labs palīgs šeit var būt bērnudārzs, kur samērā ātri bērni iemācās lietot pdiņu, jo redz, kā to dara pārējie.

Daži vecāki podiņmācības procesā iesaista lelli, kura tiek sēdināta uz podiņa. Bērniņš skatās, kā visu dara lellīte, palīdz mammai aiznest lellītes slapjās drēbes uz veļas mašīnu, sēdina viņu uz podiņa, izlej ūdentiņu no podiņa un gūst arī savā ziņā pieredzi pats priekš sevis.

Protams, var noderēt arī speciāli šai tēmai paredzētas grāmatiņas, kurās ir attēli ar bērniņu uz podiņa un dažādi paskaidrojumi.

Trešais solis. Saucam lietas īstajos vārdos!

Iemāciet bērnam vārdus, ar kuru palīdzību viņš varētu nosaukt savas ķermeņa daļas un attiecīgās šo ķermeņu daļu darbības. Bērniņš, kas zina, kas ir dzimumorgāni, ātrāk var sākt saprast, kāda ir to fizioloģiskā vajadzība.

Puikām var droši teikt, kas ir oliņas, pinčuks, krāniņš - kā nu katrā ģimenē ir pieņemts. Bērns šos vārdus sapratīs, bet tos izrunāt, ikdienā lietot sāks pēc divarpus gadu vecuma. Protams, jāiemāca nosaukt arī pārējās ķermeņa daļas.

Jāmācās arī izmantot frāzes, kas raksturotu bērna darbības - laiks pačurāt, nokārtosimies utt.

Ceturtais solis: Ļaujam bērnam izjust sakarību starp to, ko viņš jūt un to, kam būtu jānotiek

Palīdzi bērnam izprast saikni starp to, ko viņš jūt, un to, kas būtu jādara. Citiem vārdiem - pieradināt pie podiņa nozīmē sagatavot veselu procedūru sēriju: jājūt vajadzība, jādodas uz podiņu, jāpasēž uz tā, un tam visam ir jānotiek attiecīgos brīžos.

Kad mazuļa uzvedība rāda, ka viņš ir gatavs nokārtoties, jums jāaicina viņš apsēsties uz podiņa. Tiklīdz bērns prot sasaistīt spiediena sajūtu ar došanos uz podiņu, viņš var sākt doties uz podiņa arī patstāvīgi, negaidot, kad pateiksiet priekšā, kas darāms.

Aiciniet bērnu pateikt jums, ko viņš vēlas, uzdodiet jautājumu, kad pamanāt signālus, bērna vēlmi nokārtoties: Gribi čurāt? Tādā veciā bērna apziņā radīsies saistība: kad viņš grib nokārtoties, viņam tas jāpasaka mammai.

Tiklīdz bērns apgūst jau šo soli, var sākt gaidīt pirmos apmācības panākumus. Pievērsiet uzmanību pareizam lomu sadalījumam: jūs izstrādājat spēles noteikumus, pārējais ir bērna darbiņš. Gadās, ka bērns nekādi nereaģē uz jūsu pūlēm, un arī tad nav jābēdājas, apbruņojieties ar pacietību un atkārtojiet visu vēl un vēl.

Nākošā sakarība, kam jārodas bērna apziņā: viņu apsēdināja uz podiņa, tagad jādarbojas viņam. Tas ir nosacījuma reflekss. To var izstrādāt, pareizi izvēloties attiecīgos uz podiņa sēdināšanas brīžus. Mammas uzdevums - pavērot bērnu un ātri reaģēt, pagūstot, kamēr nekas vēl nav nokavēts.

Ar laiku bērns iemācīsies saistīt visas šīs lietas: ja paprasīsies uz podiņa, atcerēsies, kas uz tā sēžot jāizdara!

Māmiņu Klubs