Slinkā mamma, kas neko nemāca

Slinkā mamma, kas neko nemāca

13. Jun 12:43 Dubultmamma Dubultmamma

Gluži tāpat kā daudzas citas māmiņas arī es pirmo bērniņu gaidīju ciešā sadarbībā ar google meklētāju. Internetā tika izpētītas labākās autiņbiksītes, piemērotākais apģērba daudzums, saldēšanas knifiņi katram no dārzeņiem un izlasīts daudz un dikti par pareizām rotaļlietām.

Bērnam piedzimstot, aizvien aktuālāka kļuva informācija par vēdersāpēm, maisījumiem, alerģijām un vēl simtiem mammām zināmu uztraukuma iemeslu, ko lieku reizi izpētīt interneta plašumos, taču tas, par ko es neuztraucos, bija atradināšana no krūts, podiņmācība un veselīga ēšana, jo vienkārši esmu tam visam par slinku. Vai mans bērns savos 2 gados vēl aizvien ēda manu pienu, čurāja autiņbiksītēs un ēda ar rokām tikai našķus? Nē! Viņš to iemācījās pats, bez manas līdzdalības, ar ko patiesi lepojos un citām mammām godīgi atzīstu, ka neviens no minētajiem nav mans sasniegums, to visu bērns izvēlējās pats! Piebildīšu, ka dārziņā arī netika iets, lai varētu ilgāk izbaudīt laiku ar mammu (un otrādi:) )

Podiņmācība. Neesmu apskaudusi vai nosodījusi, bet gan patiesi apbrīnojusi mammas, kurām pietiek pacietības un enerģijas bērnu sēdināt uz podiņa pēc katras ēdienreizes vai arī stāstīt viņiem pašsacerētas pasakas par podiņa pielietošanu. Un noteikti esmu pārāk slinka, lai lasītu grāmatas par to, kā pareizi bērnu radināt pie podiņa! Mani noteiktumi bija ļaut bērnam pašam izvēlēties savu laiku. Nopirku podiņu, noliku tualetē, parādīju, pastāstīju par pielietojumu, viss. Brīnums uzreiz nenotika un pirmajās nedēļās šķita, ka mans bērns jauno tualetes iemītnieku ignorē, taču itin drīz pieķēru bērnu, uz tā sēžot. Pēc mēneša no podiņa parādīšanās mūsdienās tas jau bija no tikai krēsla pārtapis par pilnvērtīgu podiņu, bet pēc diviem tas ideāli kalpoja gan dienā, gan naktī. No rītiem pamodos, atrodot pie podiņa noliktu autiņbiksīti un secinot, ka bērns naktī izvēlējies čurāt podiņā. Itin drīz autiņbiksītes šķita lielākais aizvainojums mazā cilvēka pasaulē un mūsu attiecības būtiski pasliktinājās katru reizi, kad tuvojos ar tām klāt mazā cilvēka dibenam. Ar mokām uzvilkusi autiņbiksītes, secināju, ka jau pēc brīža tās tiek norautas zemē, tāpēc bija skaidrs, ka podiņš ir guvis uzvaru. Vēl jo vairāk...mana līdzdalība podiņapkopē tika būtiski samazināta, jo bērns kādu dienu izdomāja, ka pats to lies iekšā lielajā podā un arī izskalos. Tagad man ir 3,5gadus jauns podiņpratējs, kurš nu jau atvadījies no mazā podiņa gan dienā, gan naktī, bet izvēlas lielo un lieliski tiekot galā. Es to nelūdzu un nemācīju, bet man ir prieks, ka gaidīju, ko patiesi iesaku arī citām māmiņām...vienkārši ļaut bērnam pašam veikt izvēli:)

Atradināšana no krūts. Biju manījusi vairākas internetdiskusijas par to, cik grūti reizēm bērnu ir atradināt no mātes krūts, tāpēc māmiņas labprāt zieķējot tām virsū sinepes, līmējot plāksterus vai saģērbjoties vairākos slāņos, lai mazais ir izolēts no baltā garduma, nespējot tam piekļūt. Nekomentēju un nenosodīju, bet labi sapratu, ka man šīs metodes nederēs, jo es pārāk agri padodos. Nolēmu gaidīt un 2 gadu vecumā mans bērns atteicās no pēdējās nakts našķošanās pats, mierīgi, bez stresa. Ticu, ka tas notiktu ātrāk, ja es kaut ko papildus darītu, taču atkal jau priecājos, ka ļāvu bērnam pašam pieņemt šo lēmumu. Vai tiešām būtu vērts bojāt noskaņojumu sev un bērnam, lai tas beigtos ātrāk? Ne man!

Ēdiens. Biju izlasījusi sev vērtīgu informāciju par to, ka bērns ēdīs to, ko redzēs mājās kā citu ēdienu. Šķiet loģiski un pašsaprotami, taču man to vajadzēja izlasīt, lai saprastu, ka es nevaru sagaidīt no bērna patiesu prieku par putru, ja pati brokastīs ēdīšu našķus. Sapratu, ka šis ir izcils laiks, lai atteiktos no šokolādes (esmu saldummīle, bet 1,5gadīgam vai pat 3 gadīgam bērnam šokolādi ēdienkartē nevēlos redzēt), saldējumiem un citām ātrajām kalorijām. Mēs ēdām to pašu un bērns vienmēr varēja pagaršot to, kas ir manā šķīvī, pārliecinoties, ka mūsu ēdiens garšo identiski. Neslēpos no bērna, kad gribēju našķoties, jo uzskatīju to par nodevību. Ātri vien tieši bērns bija tas, ka veikalā pieprasīja sparģeļus vai mājās savu mīļāko ķirbju zupu. Aizbraucot ciemos vai nonākot kafejnīcā, veselīgi ēst nespiedu. Bērns pats varēja izvēlēties, ko dotajā mirklī vēlas, taču viņu neinteresēja krāsainie želejlācīši vai suliņas, viņš bija sajūsmā par to, ko redzēja mājās un labi pazina. Pats visu ēda ar dakšiņu vai karoti, pats palīdzēja uzklāt galdu, ne reizi nesaņemot lūgumu vai pavēli to darīt, bet vienkārši izrādot vēlmi un mācoties no vecākiem. 

Vai visu varēja iemācīties agrāk? Noteikti! Taču daudz svarīgāk par atskaitīšanos un lielīšanos, ka mans bērns jau tik un tik mēnešos prot kaut ko PATS, man bija svarīgi, lai viņš to arī grib un izvēlas darīt:)

Attēls no pixabay.com