Slimnīca, mātes intuīcija un mājas maģiskais spēks

Viss sākās ceturtdienas pievakarē, kad Ieviņa sāka niķoties, neēst un atteikties no krūts. Arī iemiegot likās tramīgāka, taču diži lielu vērību tam nepievērsu, domāju, ka vainīgi zobiņi.

Nakts laikā, taustoties pēc mazā īdētāja, uzdūros drudzī sakarsušam bērnam. Vārga un čīkstoša, viņa klumburoja pa gultu, līdz iekrita man klēpī, meklējot mierinājumu. Temperatūra 38,8, kas, iedodot zāles, nokritās. Devāmies gulēt.

Nākamajā rītā raudāšana tikai auga augumā. Sazvanīju Ievas ārsti, kuras darba laiks tuvojās beigām. Sarunājām, ka vajadzības gadījumā dosimies uz uzņemšanu. Visu dienu meitiņa niķojās un žēlabaini raudāja. Atteicās no jebkāda ēdiena un, pats trakākais, neuzņēma nekādu šķidrumu. Pēcpusdienā jutu, ka viņa atkal kļūst karstāka, raudāšana kļuva histēriska, Ieva turpināja nedzert. Izlēmu braukt uz uzņemšanu.

Tur tika konstatēts, ka vainīgs nav nedz mistisks vīruss, nedz zobi vai vēders. Tobrīd teica, ka tas ir stomatīts - mazajai 38,6 grādu temperatūra, mēs paliekam slimnīcā pa nakti.

Tā meitiņas sirdi plosošā raudāšana… Tā sajūta, kad tu nēsā drudzī kaistošu bērnu uz rokām, cauri džemperim jūtot, kā tev dedzina rokas. Tā sajūta, kad mazulis lūkojas tev tieši acīs un histērijā raud jau otro stundu no vietas, bet tu tikai vari nočukstēt;” Viss būs labi! Mamma ir te.” Tā sajūta, kad viņa ļengani uzliek galviņu uz tava pleca un šņukst, šņukst, šņukst… Apziņa, ka tu nevari raudāt. Ka jābūt stiprai viņas dēļ. Sāpošas rokas, jo gandrīz divas dienas bērns nav izlaists no rokām – tur ir gulējis, nēsāts apkārt, tur trijos naktī sēdējis un skatījies video ar ņaudošiem kaķiem, lai tikai kaut uz mirklīti raudas pierimtu. Cenšanās izraut sistēmu, izmisums viņas acīs, kad medmāsiņas tikai ienāk istabā, mēģinājumi iemigt, kas beidzas ar jaunām asarām. Meitas prieks, ieraugot oliņu un banānu, jauni asaru plūdi, kad viņa saprot, ka neko no tā visa nevar norīt. Bet neko nav ēdusi jau vairāk par diennakti.

Mēs slimnīcā pavadījām tikai nepilnu diennakti, taču tas viss atgādina ļaunu filmu. Neviens mums diži lielo palīdzību nesniedza – iestājoties nodaļā tika iedota paracetamola svecīte un sasmērēts kakliņš, kā arī pielikta sistēma, taču tas arī viss. Naktī, kad staigāju ar viņu uz rokām pa slimnīcas koridoru, lai tikai viņa neraud, man pašai nācās lūgties, lai kāds viņas kakliņu sasmērētu, lai iedod meitai kaut ko pret sāpēm. Arī nākamajā dienā neviens kaklu nesmērēja, nekādas zāles nedeva, neko nepiedāvāja. Kādā brīdī nesapratu, kādēļ vispār tur esmu… Arī braucot mājās, ārsts teica, ka nekādas zāles kaklam neesot vajadzīgas. Jāpiebilst, ka tomēr iegādājāmies kumelītes saturošu eļļiņu, kas tiešām lieliski remdē sāpes.

Tas, ko ieguvām, bija meitiņas bailes un uztraukums, esot pilnīgi svešā vietā, un negulēta nakts, jo gulta bija maza, čīkstoša un čaukstoša, pateicoties tam, ka matracis un spilveni bija polietilēna maisos, kas lika svīst gan man, gan meitai, kura pamodās “peļķē”. Bērnu nācās mocīt, cenšoties izmērīt temperatūru ar vecajiem termometriem (cik saprotu, dzīvsudraba tur nav, bet tas būtību nemaina). Pamēģiniet 10 minūtes noturēt gadu vecu, slimu un radošu bērnu, lai izmērītu temperatūru! Vai tad tiešām nevar atrast tos 50 Eur, lai uz visu nodaļu nopirktu vienu labu un kvalitatīvu termometru, ar kuru jau sekundes laikā, pat nepieskaroties bērnam, var noteikt ķermeņa temperatūru? Tad vēl tie vecie un stingrie krāni, kur ūdens temperatūru grūti noregulēt, taču bērns ar nokakātu dibenu un asarām acīs jau skrien projām. Varētu runāt daudz un dikti par to, kas mums slimnīcā nepatika.

Nebūt negribu teikt, ka viss bija slikti, un šajā naktī mums noteikti vajadzēja būt slimnīcā, lai Ievu pieslēgtu sistēmai un novērotu. Turklāt ārste, kas dežurēja tajā vakarā, bija ļoti, ļoti jauka. Patiešām brīnišķīga, atsaucīga un zinoša, arī pārējais personāls bija smaidīgs, visi bija gatavi uzklausīt un palīdzēt, pat nakts vidū, kad smērējām kaklu un nolēmām pagatavot maisījumu.

Taču nākamajā rītā, iztikušas nakti bez augstas temperatūras (turējās 37,2), ar labām asins analīzēm un faktu, ka Ieva sākusi dzert ūdeni un “pupoties”, nolēmu, ka brauksim mājās. Es nebiju normāli ēdusi, gulējusi, mazgājusies, jutos “izgriezta” un nogurusi, meitas acīs redzēju to pašu – milzīgu nogurumu un lūgumu pēc miera. Lai gan ārsts pēc apskates mūs vēlējās atstās slimnīcā un bērnam dot antibiotikas, pēc sarunas ar medicīnas jomā izglītotu radinieci, atteicos gan no antibiotikām, gan no turpmākas ārstēšanas slimnīcā. Drošībai iepilinājām vēl vienu mazo sistēmu, es paņēmu savu mazuli un vedu mājās. Izvēlējos to, ko iekšēji jutu par pareizu, pat, ja kāds mani sauktu par “sliktu mammu”.

Tiklīdz pārkāpu mājas slieksni, Ieva atvieglojumā nopūtās, uzlika galviņu uz mana pleca un sāka pievērt actiņas. Pirmo reizi šo dienu laikā - neraudot. Kolīdz iekārtojos ar viņu uz dīvāna, meita klusi aizvēra actiņas un aizmiga. Nogulēja 3 stundas ciešā un mierīgā miegā – tā, kā slimnīcā ne reizi.

Temperatūra vairs neuzcēlās, jau vakarā mans bērns pārvērtās līdz nepazīšanai – ēda arbūzu, olu un maizi, skrēja pa māju, spiedza un pat dejoja. Naktī gulēja labi, bija tikai viena celšanās ar lielo raudāšanu. Pirms miega izēda abas krūtis.

Kāda mamma man vakar teica – mājās ārstē pat sienas…

Mana meitiņa ir malacis. Slimnīcā, novārgusi un nomocījusies, guļot pie sistēmas un redzot, ka mamma sāk raudāt, viņa man cieši saspieda roku. Tad, ieskatījusies tieši acīs, izstiepa plaukstiņu un pielika pie mana vaiga, kā noglāstot. Kā mierinot – mammīt, viss būs labi!

Un viss arī ir labi! Šodien viņa visu rīta cēlienu rotaļājās, arī brokastīs šo to uzēda. Tagad guļ jau trešo stundu – vajadzēs daudz laika, lai izgulētu to nogurumu, kas sakrājās šajās dienās.

Taču pamazām viss ieiet vecajās sliedēs. Tikai mēs esam kļuvušas vēl tuvākas viena otrai. Un es arvien vairāk apbrīnoju to, cik īpatnēja ir mātes intuīcija – just, kad laiks meklēt palīdzību, kad kaut kas nav labi, un kad ir pienācis īstais laiks doties mājās.

Just savu bērnu kā sevi…

P. S. Foto no personiskā arhīva.