Runāt ar bērnu deminutīvā

Runāt ar bērnu deminutīvā!

Laiku atpakaļ lasīju psihoterapeites Guntas Ancānes rakstu par to, kāda un, cik liela ir aukles loma bērna personības veidošanās gaitā. Tāpat G.Ancāne rakstīja par to, ka arī saziņai un valodai ir pat ļoti svarīga nozīmē šajā laikā. Viņa minēja to, ka mēs bieži izvēlamies ar bērniem runāt deminutīvā jeb pamazināmā formā un to, ka šāda saziņa pavisam noteikti var kavēt bērna pašcieņas un personības veidošanos. Raksts kārtējo reizi man lika apzināties to, cik daudz bērns iemācās un atkārto no cilvēka ar ,kuru ikdienā pavada laiku, iepazīst pasauli un apgūst jaunas darbības.

Es neesmu psihoterapeits vai ārsts, tomēr es kā aukle varu pilnīgi piekist speciālista teiktajam, un arī man ir skaidrs kā pārlieku liela saziņa pamazināmā formā un mīļvārdiņos tiešām varētu traucēt veidot pašapsziņu un raksturu.

1. Man šķiet, ka pirmkārt jau, kāpēc vispār pamazinājuma formu lietot ikdienas saziņā un sadzīvē? Mēs jau paši, savā starpā, ikdienā runājam ''normālā'' valodā un deminutīvus izmantojam, lai kādu mirkli, emociju un sajūtu ar vārdu izceltu vai padarītu īpašāku. Es domāju, ka bērniem nemaz nav nepieciešama atsevišķa, sava, ''mazā'' valodiņa. Visiem ļautiņiem, kā lieliem, tā arī maziem, būtu jāsazinās vienkārši skaidrā un saprotamā valodā.

2. Bērns mācās valodu no ģimenes, auklītes, redzētā un dzirdēta utt., no visa tā, kas viņam ikdienas atrodas apkārt, tāpēc tas, kāda tā izveidosies, cik saprotama, pareiza un plaša, ir atkrarīgs no mums- apkārējiem:

• Ar valodu bērns mācās izteikt savas sajūtas, emocijas, ko viņš tajā mirklī jūt, ko domā, ko ir redzējis, tāpēc vārdiem, intonācijai un tas, kā mēs šīs lietas izsakam veido bērna priekšstatu. Ja bērnam kādā reizē ir jāaizrāda vai jāpasaka nē, tad tas ir jādara tā, lai šis ''nē'' liktu saprast, ka atbilde ir nopietna un tā jāpieņem, turpretī, ja šo teiksim deminutīvā un mīlinoties, mazulis, augot lielāks, nevarēs šo vārdu uztvert pietiekami nopietni, kas savukārt, var novest pie tā, ka bērni neklausa un vecāki netiek galā.

Tāpat ir ar mīļuma izrādīšanu un pozitīvajām emocijām. Kā gan bērns varētu sajust kādu uzslavu, kura mīļi pateikta deminutīvā, ja tā diži ne ar ko neatšķirās no valodas, kādā ar viņu runā visu laiku.

• Valoda vistiešākajā veidā ietekmē bērna personības veidošanos. Mazulim jau pirmkārt ir jāiemācās savs vārds tāds, kāds tas ir. Manuprāt, piemēram, Zani visu laiku saucot par Zanīti un nedodot iespēju bērnam dzirdēt savu vārdu skaidri, var rasties zemāks pašvērtējums.. un kā gan savādāk, ja visu laiku dzirdi sevi pamazināmā formā.

3. Mēs mācāmies svalodu, lai varētu sazināties, nodot un saņemt informāciju, mācīties un funkcionēt sabiedrībā, tāpēc mācot bērnam, kā man patīk teikt ''uķi puķi'' valodu, mēs visticamāk kavējam bērna izpratni par pasauli, jo, māja tomēr ir māja, nevis mājiņa..

Ceru, ka kādai šis bija noderīgi!

Jauku dienu! :)