Pirmais 1.septembris dārziņā

Pēdējās 3 dienas sapņos  redzu meitu dārziņā, pamostos, saprotot, ka no drosmīgās dārziņā laidējas esmu kļuvusi par "varbūt tomēr pasēžam vēl mājās mammu". Visa pārliecība par to, cik daudz dārziņš un citi bērni spēs Klintai iemācīt, nu ir izkvēpējusi, priekšplānā izvirzot "viņa daudz slimos, citi bērni var nodarīt viņai pāri vai audzinātājas ar viņu netiks galā". 

Viss pēkšņi mainījās vecāku sapulcē, kad iepazināmies ar audzinātājām, auklītēm, telpām, kur bērniņiem jādzīvojas, kā arī noteikumiem. Es vēl aizvien esmu sajūsmā par izvēlētā PII direktori un stingrību, kas tur valda, kā arī ēdiena pagatavošanu uz vietas, taču man nav ne jausmas, kā Klintu pasargāt no traumām, ja manis nav līdzās. 

Viņa nepratīs pati saģērbties un es ticu, ka noplēsīs nost obligāto priekšautu ēšanas laikā, cītīgi metot nost piespiedu kārtā uzstūķētās sandales. Viņai tur nebūs mīļākās dakšiņas, ar ko ēst sparģeļus vai sviesta pupiņas, bet gan neredzēti brīnumi, ar kuriem pirksti noteikti tiks likti lietā biežāk nekā karote. 

Ideālo māmiņu pasaulē mani sadedzinātu uz sārta divreiz, ja vien tas būtu iespējams, jo es, redz, atļaujos sūtīt uz dārziņu bērnu, kurš daudzas lietas vēl nedara, jo audzinātājai būs jātērē Pēterītim, Zanītei vai Bruno paredzētais laiks uz Klintu. Kā es varu uzdrošināties pat domāt par dārziņu, ja bērns pats pat nevar nokāpt pa kāpnēm? Kāpēc īpašais bērns atļāvies iekāpt veselo bērnu teritorijā?

Man ir bail, ka mūs bārs vecāki, audzinātājas un varbūt kāds pat uzstājīgāk palūgs doties prom, atbrīvojot vietu teicamnieku bērniem, taču es labi apzinos, ka manas emocijas  un bailes nav iemesls, lai liegtu Klintai iespēju uz dārziņu tomēr doties.

Ārsti tic, ka bērns vislabāk mācās no citiem bērniem, un meitiņai tas ir ļoti vajadzīgs. Mēs tik ļoti gribam, lai viņa runātu ar citiem, daudz runātu! Es tik ļoti ilgojos pēc vārda "mamma!" ;( Mēs tik ļoti ceram, ka viņa noķers vienaudžus, taču to nav iespējams izdarīt bez citiem bērniem, lai cik izcilas terapijas mēs arī neizvēlētos. Un mācīties no veseliem bērniem ir krietni vērtīgāk nekā no tiem, kas gluži tāpat kā mūsu meitiņa ir vēl tikai ceļā uz ļoti daudzām lietām.

Es ļoti ceru, ka mums rīt viss būs labi, jābūt, vai ne?

Varbūt šeit ir kāda māmiņa, kura arī ir laidusi nedaudz īpašāku bērniņu standartdārziņā un var dalīties ar savu pieredzi?